Obrijs izskatījās pārsteigts. – Pie joda, ko viņa jums ir iestāstījusi, ser? – viņš apvaicājās. – Ja viņa jums ir stāstījusi piparotas anekdotes, tad tās viņa būs saklausījusies no Džespera, jo Edvards viņai neko tādu nestāstītu, bet es tādas nezinu.

– “Valdnieks Edips”, pļāpa! – noteica Deimrels.

– “Valdnieks Edips”? Neatceros, ka būtu stāstījis Venēcijai kaut ko par viņu, taču uzdrošinos apgalvot, ka tas nav izslēgts, un jebkurā gadījumā lietot tādus apzīmējumus kā “amorāls” un “prasts” attiecībā uz Sofokla darbiem ir pats šokējošākais, ko es savu mūžu esmu dzirdējis. Pat no Edvarda mutes!

Tajā brīdī sarunā iejaucās Mārstons, kurš jau krietnu laiciņu stāvēja uz sliekšņa. – Vai jūs mani saucāt, milord?

– Jā gan, – sacīja Deimrels. – Vai aizvedīsiet Hendreda kungu uz viņa istabu? Prasiet Mārstonam visu, kas jums būs vajadzīgs, ser. Viņam allaž atrodas padoms.

Tā nu Hendreda kungs, aizvainoti atvadījies no pārējiem, devās ārā no istabas. Deimrels klusi ierunājās, kad Mārstons grasījās sekot savam neapmierinātajam aizbilstamajam: – Mārston!

Kalpotājs apstājās. – Jā, milord?

Deimrels viņam uzsmaidīja. – Vēli man veiksmi!

Mārstona vienaldzīgā sejas izteiksme atslāba. – Ja drīkst, milord, es vēlu veiksmi jums abiem. Jāteic, ka arī daži citi būs laimīgi kopā ar jums.

– Ak kungs, man vajadzēja novēlēt jums veiksmi, vai ne? – noteica Obrijs, kad durvis aiz sulaiņa aizvērās. – Bez šaubām, es to novēlu. Taču to jūs zināt arī bez teikšanas! Labi, es arī došos pie miera, man nāk miegs.

– Obrij, pakavējies vēl kādu brītiņu! – Venēcija lūdzās. – Man ir kas sakāms, un es gribu to pateikt uzreiz. Ceru, ka tev nebūs iebildumu. Pirms divām dienām es atklāju, ka mamma… nemaz nav mirusi, kā mēs bijām domājuši.

– Nē, es zinu, ka nav, – Obrijs atbildēja. – Skaidrs, ka man nav iebildumu, muļķīt! Kāpēc tādiem vajadzētu būt? Lai cik labi Venēcija pazina brāli, viņa tomēr pārsteigumā noelsās. – Obrij! Vai tu gribi teikt… Vai tētis tev pateica?

– Nē, Konvejs.

– Konvejs? Kad?

– Ak, pēdējā reizē, kad viņš ciemojās mājās! Pirms došanās uz Beļģiju. Viņš teica, ka man tas esot jāzina gadījumam, ja viņš tikšot nogalināts.

– Tad nu gan prāta darbs! – Venēcija sašutusi iesaucās. – Kāpēc viņš nevarēja pateikt man? Ja varēja pateikt četrpadsmitgadīgam puikam…

– Es nezinu. Varbūt viņš uzskatīja, ka tētis dusmosies, ja sapratīs, ka tu visu zini. Jebkurā gadījumā viņš man piekodināja klusēt.

– Tu varēji man pateikt vēlāk, kad tētis bija miris! Kāpēc gan tu to nedarīji? – viņa noprasīja.

– Man šķiet, ka es par to neiedomājos, – Obrijs atbildēja. – Kāpēc gan? Mani tas daudz neinteresēja. Uzdrošinos apgalvot, ka tas mani interesētu, ja es būtu pazinis mammu. Tev jāatzīst, Venēcij, ka cilvēks nevar interesēties par to, kas noticis, kad viņam bija vēl tikai daži mēneši. – Viņš nožāvājās. – Ak kungs, kā man nāk miegs! Arlabunakti, mana dārgā! Arlabunakti, Džesper!

Viņš izkliboja laukā pa durvīm, un Venēcija pagriezusies ieraudzīja, ka viņas mīļotais smaida ar mīļu ironiju.

– Lai tas kļūst jums par mācību, admirāli Venēcij! – Deimrels noteica, šķērsoja ēdamzāli un piegāja viņai klāt, lai apskautu. Viņa nepretojās, taču viegli atturēja Deimrelu, uzliekot plaukstas viņam uz krūtīm.

– Deimrel, man ir kaut kas jāsaka!

Smaids nodzisa. Deimrels jautājoši uzlūkoja Venēciju.

– Kas noticis, mans dārgais acuraugs?

– Tas ir… redziet, mana krustmāte teica… ka es nedrīkstu kārties jums kaklā! Izskatījās, ka drīkstu, un es tā arī darīju, taču, kad mans tēvocis sāka runāt par jūsu parādiem un īpašuma norakstīšanu, es piepeši sapratu, ka viņai bijusi taisnība. Ak, mans mīļais… mans draugs! Es negribu, lai jūs mani precētu, ja jūs labāk gribētu palikt neprecējies.

– Tādā gadījumā jūs esat daudz nesavtīgāka par mani, dārgā, jo es vēlos jūs precēt neatkarīgi no jūsu domām! – viņš strauji atbildēja. – Varbūt jūs nožēlosiet šo dienu, bet es gan ne! To, ko nožēloju, es nevaru padarīt par nebijušu, jo dievi neļauj izgaisināt laiku vai telpu vai panākt, ka tāds cilvēks kā es top cienīgs kļūt par jūsu vīru.

Venēcija viņu cieši apskāva. – Muļķis! Jūs zināt, ka mans cienīgais pielūdzējs man šķita briesmīgi garlaicīgs, un, runājot par visu pārējo, vai jums nešķiet, mīļais, ka tad, ja jūs nebūtu aizbēdzis ar to resno sievieti…

– Viņa nebija resna! – Deimrels protestēja.

– Nē, tolaik nebija, bet tagad gan ir! Tātad… ja jūs nebūtu tik slikti uzvedies, tad droši vien būtu apprecējis kādu piemērotu meiteni un tagad jau vairākus gadus būtu omulīgi iekārtojies ģimenes ligzdiņā kopā ar sievu un sešiem vai septiņiem bērniem!

– Nē, ar bērniem ne! Tos dabūtu kāpurs, – viņš atgādināja. – Vai jums nešķiet dīvaini, Lenjonas jaunkundz, ka es vēl neesmu jūs bildinājis, lai arī jau divreiz esmu atradies par mata tiesu no tā? Tagad, kad neviens mūs netraucē, vai jūs pagodināsiet mani, kundze…

– Labi gan! Jūs vēl neesat aizgājuši gulēt, – noteica Obrijs, piepeši atgriezdamies ēdamzālē. – Man prātā ienāca lieliska doma!

– Šī, – Deimrels nikni iesaucās, – ir otrā reize, kad jūs ienākat istabā tieši tajā brīdī, kad es gatavojos bildināt jūsu māsu!

– Man gan likās, ka jūs esat to izdarījis jau pirms vairākām stundām. Lai vai kā, tas ir kaut kas svarīgs. Jūs varat pavadīt savu medusmēnesi Grieķijā, un es braukšu jums līdzi!

Vēl aizvien atrazdamās Deimrela apskāvienos, Venēcija iesmējās un paslēpa seju viņam pie pleca.

– Grieķija ziemas vidū? Mēs nedarīsim neko tamlīdzīgu! – noteica Deimrels.

– Bet kāpēc jāprecas tik drīz? Ja gribat nolikt datumu pavasarī…

– Mēs esam vienojušies par datumu janvārī, ja ne decembrī!

– Ak! – Obrijs noteica, juzdamies visai vīlies. – Tādā gadījumā tai vajadzētu būt Romai. Žēl, jo man labāk patiktu Grieķija. Tomēr es varu turp aizbraukt vēlāk, un galu galā tas ir jūsu medusmēnesis, nevis manējais. Uzdrošinos apgalvot, ka Venēcijai arī patiktu Roma.

– Mums vajadzētu atcerēties un to viņai kādreiz pajautāt, lai gan tam nav nozīmes. Ejiet vien gulēt, neciešamais zaļknābi!

– Ak tā, jūs gribējāt bildināt Venēciju, vai ne? Ļoti labi, lai gan jūs varējāt nepievērst man uzmanību. Arlabunakti!

Viņš izkliboja ārā, bet Deimrels piegāja pie durvīm un tās aizslēdza. – Un nu, mana mīļā, – viņš noteica, atgriezdamies pie Venēcijas, – ceturto reizi…