žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

Tomēr pēc tam par Deimrelu vairs nekas nebija dzirdēts. Togad viņš neieradās uz Jorkas zirgu skriešanās sacensībām, un Ziemeļu Raidinga varēja uzskatīt sevi par tīru no viņa neķītrās klātbūtnes uz visu gadu, ja vien lords neiedomāsies ierasties vēlāk uz fazānu medībām, kas nešķita ticami, spriežot pēc viņa novārtā pamestajiem laukiem. Tāpēc Venēcija mierīgi pildīja groziņu ar kazenēm un jutās pārsteigta, kad atklāja, ka Deimrels atrodas daudz tuvāk, nekā visi uzskatījuši. Viņa staigāja pa meža malu un bija uz brīdi apstājusies, lai atbrīvotu kleitas malu no īpaši durstīga kazenāja, kad kāds uzjautrināti ierunājās: – Šī ikdienišķā pasaule nu gan ir pilna ar ērkšķiem!

Iztrūkusies Venēcija pagrieza galvu un konstatēja, ka viņu vēro gara auguma vīrietis skaista, pelēka zirga mugurā. Viņš bija svešinieks, taču balss un manieres nodeva viņa izcelšanos, tāpēc Venēcijai nevajadzēja vairāk par īsu brīdi, lai saprastu, ka viņas priekšā atrodas neviens cits kā pats Negantais barons. Viņa ar patiesu interesi nopētīja lordu, neapzināti ļaudama netraucēti apskatīt savu valdzinošo stāvu. Vīrietis iepleta acis, izlēca no segliem un panācās uz Venēcijas pusi, sperdams garus, nepiespiestus soļus. Viņa nepazina vīriešus, kas sekoja modei, tomēr briežādas bikses un pelēcīgi dzeltenie svārki atšķīra šo kungu no citiem lauku džentlmeņiem. Tos nebija šuvis provinces skroderis, un neviens lauku frants nebūtu spējis tos valkāt ar tik nevērīgu eleganci. Deimrels bija garāks, nekā Venēcijai bija licies sākumā, visai lokans, un viņā jautās kas tāds, kas liecināja par izšķērdību un augstprātību. Izrādījās, ka viņš ir tumšmatains, slaids un samērā melnīgsnējs, ar švīku izvagotu pieri. Viņa lūpās rotājās smaids, taču Venēcija nosprieda, ka vēl nekad nav redzējusi tik ciniski garlaikotu skatienu.

– Nu, jaukā robežpārkāpēja, jūs esat saņēmusi pēc nopelniem, vai ne? – viņš ierunājās. – Stāviet mierīgi! – Viņa paklausīgi sastinga, kamēr vīrietis atbrīvoja viņas svārkus no kazenājiem. Izslējies viņš noteica: – Gatavs ir! Taču es allaž pieprasu ķīlu no tiem, kas man atņem manas kazenes. Ļaujiet man palūkoties uz jums!

Venēcija nepaguva ne attapties no tādas uzrunas, kad Deimrels jau bija aplicis roku viņai ap vidu un ar brīvo roku atbīdījis viņas cepuri. Juzdamās vairāk nikna nekā nobijusies, viņa mēģināja nokratīt negantā barona roku, kaismīgi protestējot. Vīrietis tam nepievērsa uzmanību; viņa tvēriens kļuva ciešāks, acīs garlaicību nomainīja kas cits, un viņš iesaucās: – Tā pati daile!

Pēc tam Venēcija attapās, ka tiek spēcīgi skūpstīta. Viņas vaigi pietvīka, acis iekvēlojās, un viņa dusmīgi centās atbrīvoties no spēcīgajām skavām, taču šie pūliņi Deimrelu tikai sasmīdināja, un par glābiņu parūpējās Flarijs. Spaniels, iznirdams no krūmiem un atrazdams savu saimnieci cīnāmies ar svešinieku, nonāca lielās sprukās. Instinkts lika steigties palīgā, taču kāds īsti līdz galam neizprasts priekšstats neļāva kost nevienam, kas staigāja uz divām kājām. Suns centās rast kompromisu ar histērisku riešanu. Tas neko nelīdzēja, un uzvarēja instinkts.

Tā kā Deimrelam kājās bija garie zābaki, Flarija varonīgais uzbrukums nebija asiņains, tomēr tas lika viņam pamest skatienu uz spanielu, pietiekoši atslābinot tvērienu, lai Venēcija spētu izrauties.

– Sēdi! – nokomandēja Deimrels. Flarijs, pazinis saimnieka toni balsī, aši nokaunējās, pieglauda ausis un sāka pazemīgi luncināt asti. – Pie joda, ko tu gribēji ar to teikt, ko? – apvaicājās Deimrels, satverdams suni aiz apakšžokļa un paceldams galvu augšup.

Flarijs ar lielu atvieglojumu darīja visu, lai paskaidrotu, ka šis nožēlojamais incidents ir radies pārpratuma pēc. Venēcija nevis izmantoja izdevību aizbēgt, bet nikni sēja savas cepures auklas un iesaucās: – Vai tu nemaz nespēj atšķirt, kurš ir kurš, stulbais dzīvniek?

Deimrels glāstīja nožēlas pilno Flariju, paraudzījās augšup un piemiedza acis.

– Runājot par jums, ser, – sacīja Venēcija, lūkodamās viņam pretī ar ugunīgu skatienu, – jūsu lietotie citāti nepadara jūsu izturēšanos ne druskas pieņemamāku manās acīs un neļauj jūs uzskatīt par ko vairāk kā par bīstami izveicīgu blēdi!

Viņš izplūda smieklos. – Bravo! Kur jūs to atradāt?

Venēcija piepeši atcerējās citāta atlikušo daļu un atbildēja: – Ja jūs nezināt, es nekādā gadījumā jums neteikšu. Šī frāze ir pietiekoši piemērota, taču konteksts gan ir pilnīgi citāds.

– Oho! Nu mana ziņkāre ir nokaitēta līdz baltkvēlei! Es pazīstu rokrakstu un redzu, ka man ir rūpīgāk jāstudē Šekspīrs!

– Jādomā, ka jūs reti esat izmantojis savu laiku lietderīgāk!

– Kas jūs esat? – viņš piepeši noprasīja. – Es noturēju jūs par ciema meiču, varbūt par vienu no manām rentniecēm.

– Vai tiešām? Ja jūs šādi esat nodomājis izturēties pret ciema meitenēm, tad nekļūsiet te pārāk ieredzēts!

– Nē, nē, es baidos no tā, ka varu iegūt par daudz! – lords cirta pretī. – Kas jūs esat? Vai varbūt man vajadzētu sākt ar sevi? Ziniet, es esmu Deimrels.

– Tā jau es nodomāju pašā mūsu patīkamās iepazīšanās sākumā. Protams, vēlāk es par to pārliecinājos pilnībā.

– Oho! Mana labā slava, Jāgo, mana labā slava! – viņš iesaucās, atkal iesmiedamies. – Augstā debess, jūs esat visneparastākā būtne, kādu es jebkad esmu saticis savas dzīves trīsdesmit astoņos gados!

– Jūs nespējat ne iedomāties, cik ārkārtīgi tas man glaimo! – Venēcija pavēstīja. – Tas man būtu krietni vien sagrozījis galvu, ja es nenojaustu, ka tik daudzu sieviešu vidū kāds ducis būs izkritis jums no prāta.

– Drīzāk simts! Vai es tā arī nekad neuzzināšu jūsu vārdu? Es to noskaidrošu, vienalga, vai jūs man to pateiksiet vai ne!

– Bez kādām grūtībām! Šajā apkaimē es esmu pazīstama daudz labāk nekā jūs, jo esmu Lenjona no Anderšovas!

– Iespaidīgi! Anderšova? Ak jā! Jūsu teritorija robežojas ar manējo, vai ne? Vai jūs esat radusi te pastaigāties bez pavadoņa, Anderšovas jaunkundz?

– Jā gan. Protams, izņemot tās reizes, kad saņemu brīdinājumu par jūsu klātbūtni priorātā.

– Mazā, šņācošā kaķenīte! – viņš atzinīgi noteica. – Velns parāvis, kā es varēju pazīt Lenjonas jaunkundzi no Anderšovas saburzītā kleitā, salmu cepurē un bez pavadones pie sāniem?

– Ak, tātad man jāsaprot, ka jūs nebūtu man uzmācies, ja būtu pazinis manu kārtu. Cik galanti!

– Nē, nē, es neesmu galants! – viņš atbildēja, izsmējīgi atdarinādams Venēciju. – Mani būtu nokautējusi jūsu kalpones klātbūtne, nevis jūsu kārta. Es nesūdzos, taču brīnos, kā tāda daiļaviņa var uzdrošināties klīst pa laukiem viena pati. Vai varbūt jūs neapzināties savu skaistumu?

– Jā, – atbildēja Venēcija, piebremzēdama viņa kvēli. – Piemēram, divas krietni sārtas lūpas…

– Ak nē, jūs kļūdāties un esat izvēlējusies nepareizo dzejnieku! Tās atgādina apsnigušus rožu pumpurus!

– Vai tas ir no “Ķiršu sārtās”? – Venēcija noprasīja. Deimrels pamāja, uzjautrinādamies par meitenes piepešo pārmaiņu. Viņas acīs pazibēja triumfs, viņa viegli iesmējās un atcirta: – Tādā gadījumā es zinu, kas nāks tālāk! Ne grāfs, ne princis nepirks tās, vien pati viņa piesauks klāt! Lai tā jums ir mācība rūpīgāk izvēlēties dzejniekus!

– Jūs esat aizraujoša! – Deimrels iesaucās.

Venēcija strauji pastiepa rokas, lai viņu apturētu. – Nē!

Vīrietis satvēra meitenes delnu locītavas un aizlika tās viņai aiz muguras, novietodams uz vidukļa un tādējādi nostādamies tieši viņai pretī. Venēcijas sirds iepukstējās straujāk; viņa bija aizelsusies, taču baiļu nejuta.

– Jā! – viņš atbildēja, vēl aizvien zobodamies. – Jums vajadzētu bēgt prom, manu zelta meitenīt, kamēr jums vēl ir tāda iespēja!

– Es zinu, ka vajadzētu, un nespēju iedomāties, kāpēc to nedarīju, – viņa atbildēja nesatricināmā mierā.

– Varbūt es uzdrošināšos izteikt minējumu.

Viņa papurināja galvu. – Nē. Ne tad, ja jūs domājat, ka gribēju vēl vienu skūpstu, jo es to negribu. Es nespēju jūs atturēt, mani spēki ir daudz niecīgāki par jūsējiem. Jums pat nevajadzēs baidīties par to, ka jūs kāds sauks pie atbildības. Mans brālis ir skolnieks, turklāt… ļoti vārgs. Varbūt jūs to jau zināt?

– Nē, un jūtos ļoti pateicīgs par to, ka jūs man pastāstījāt! Redzu, ka man nevajag mocīties sirdsapziņas pārmetumos.

Venēcija nopētīja Deimrelu, cenzdamās nolasīt viņa domas, jo šķita, ka vīrieša balsī ieskanējies rūgtums. Tad, ielūkojusies viņam acīs, Venēcija atskārta, ka tās ir smaidīgas, taču dedzīgas, un viņai galvā iešāvās Bairona dzejas rinda: “Kā smejošs nelabais tam smaidā slēpās.” – Ak, laidiet mani! – viņa lūdzās. – Piepeši man ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma! Ak kungs! Nabaga Osvalds!

Viņš iztrūkās, tiklab meitenes patiesā uzjautrinājuma, cik viņas vārdu satura dēļ, un palaida Venēciju vaļā.

– Jums piepeši ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma? – viņš neizpratnē atkārtoja.

– Pateicos! – iesaucās Venēcija, viegli sapurinādama saburzīto kleitu. – Jā, patiešām, lai gan uzdrošinos sacīt, ka jūs to neuzskatīsiet par ļoti labu joku, jo nepazīstat Osvaldu.

– Pie joda, kas viņš tāds ir? Jūsu brālis?

– Augstais Dievs, nē taču! Viņš ir sera Džona Denija dēls un ārkārtīgi vēlas, lai viņu notur par Korsāru. Matus viņš ieveido mežonīgās cirtās, sien ap kaklu zīda lakatiņus un prāto par savas dvēseles tumšajām kaislībām.

– Vai tiešām? Un kas šim sīkaļam par to ir sakāms?

Venēcija paņēma groziņu. – Tikai tas, ka, satiekot jūs, viņš kļūs zaļš no skaudības, jo jūs esat tieši tāds, kāds viņš gribētu būt. Lai arī jūs nerūpējaties par sava ģērba gleznainumu.

Īsu brīdi viņš izskatījās kā zibens ķerts un izsaucās:

– Bairona varonis! Ak mans kungs! Kāpēc, jūs nejaukā… – Viņš aprāvās, tāpēc ka no meža izskrēja fazāns, un aizkaitināti noteica: – Vai tam jūsu bezcerīgajam sunim vajag pataisīt manus putnus tik mežonīgus?

– Jā. Manam brālim nepatīk, ja suns to dara Anderšovā, un tāpēc es viņu šodien paņēmu līdzi. Flarijam visvairāk patīk medījuma izcelšana, bet tik bezcerīgam medību sunim, nabaga radībai, ir visai maz iespēju to darīt. Vai jums ir iebildumi? Neredzu, kāpēc lai jums tādi būtu, ja reiz jūs nekad nebraucat šurp medīt!

– Es nekad neesmu to darījis! – Deimrels atcirta. – Tomēr šogad ir gluži citādi! Jāatzīst, es nebiju domājis palikt Jorkšīrā vairāk par pāris dienām, taču tas bija pirms iepazīšanās ar jums. Tagad es grasos palikt priorātā ilgāk.

– Cik lieliski! – Venēcija draudzīgi piezīmēja. – Parasti te ir visai garlaicīgi, taču tam tiks darīts gals, ja jūs dziraties apmesties mums līdzās! – Viņa pasauca Flariju un tad viegli pakniksēja. – Ardievu!

– Ak, neatvadieties! – viņš iebilda. – Es gribu iepazīt jūs labāk, Lenjonas jaunkundz no Anderšovas!

– Godīgi sakot, ir gandrīz vai žēl, ka jums tas neizdosies pēc tik daudzsološa iesākuma, taču jums jāzina, ka dzīve ir vilšanās pilna un šī, man jābrīdina, visticamāk, izrādīsies viena no tādām.

Vīrietis sāka iet viņai līdzās uz turniketa pusi. – Jums ir bail? – viņš izaicinoši ievaicājās.

– Cik muļķīgs jautājums! – Venēcija noteica. – Man vajadzētu noprast, ka jūs labi apzināties sevi kā briesmoni, kurš neizbēgami uzklūp ikvienam nejaukam bērnam šajā apkaimē!

– Vai ir tik ļauni? – viņš iejautājās, visai iztrūcināts. – Kā jūs domājat, varbūt man pacensties un labot savu slikto reputāciju?

Viņi bija nonākuši pie turniketa, un Venēcija izgāja tam cauri. – Ak nē, tad mums vairs nebūs nekā, par ko runāt!

– Lapsiņa! – Deimrels piezīmēja. – Nu labi! Pasakiet savam vārgajam brālim, cik bezkaunīgi esmu jūs izmantojis, un ne no kā nebaidieties! Es viņam neuzklupšu.

Venēcija devās mājās. Domas likās sapinušās visai neierastā juceklī. Uzskatīdama, ka pēc tik satraucošas pieredzes ir vajadzīga mierīga pašapcere, viņa gāja lēnām, pārsprieda visus apstākļus, kas skāra viņas pirmo tikšanos ar brunču mednieku. Viņa pakavējās pie Deimrela nepiedienīgās uzvedības un nopriecājās par to, ka izdevies izvairīties no ļaunāka likteņa, un tobrīd Venēcijai iešāvās prātā visai biedējoša atskārta, ka viņa pati ir izrādījusies visai bezjūtīga. Labi audzināta sieviete (ja vien grāmatas nemelo) būtu noģībusi aiz pārsteiguma par to, ka viņu skūpsta svešinieks, vai vismaz būtu mocījusies dziļās ciešanās, zaudēdama mieru un krizdama izmisumā. Krietna jaunkundze nekādā gadījumā nebūtu uzkavējusies ilgāk, lai pārmītu vārdus ar ļauno uzbrucēju. Tāpat kā nebūtu sajutusi nekādu iepriecinājumu. To Venēcija labi apzinājās. Viņai nepatika tik neceremoniāla izturēšanās, taču kādā neprāta brīdī viņa bija sajutusi vēlmi atsaukties un cauri savu dusmu miglai bija saskatījusi nojausmu par iespējamo dzīvi. Protams, Venēcija nevēlējās, lai ar viņu rupji apietos svešinieki. “Ja Edvards mani kaut reizi būtu tā noskūpstījis!” Šī ideja lika meitenei pasmaidīt, jo iztēloties, ka Edvards varētu izrauties no savas stīvās pieklājības, bija neiespējami līdz absurdam. Edvards spēja savaldīt visas savas kaislības, un Venēcija iedomājās, kā ir patiesībā: “Vai nu tās ir ļoti spēcīgas, vai arī viņš ir visai vēss.”