žordžeta Heiere - Venēcijas mīla

Obrijs bija slimīgi bāls un acīmredzami mocījās sāpēs. Viņš vārgi noteica: – Es nokritu uz savas slimās kājas. Nespēju piecelties. Laikam būšu apdullis. Kur ir Rufuss? Zirgs sasita priekškājas. No sirds ceru, ka nebūs pārlauzis ceļus!

– Nemaz neraizējieties par to neveiklo lopu, ser! – Kroids noteica pārmetošā tonī. – Kas jums ir lauzts? Lūk, to es gribētu zināt!

– Nekas. Dieva dēļ, neaiztieciet mani, citādi es atkal zaudēšu samaņu. Es esmu izmežģījis potīti, tur tā nelaime! – Obrijs ar pūlēm paslējās uz elkoņa, kļūdams pelnu pelēks un iekozdams lūpā. Kroids viņu atbalstīja, un pēc brīža Obrijs izmocīja: – Viss būs kārtībā… pēc brīža. Mans zirgs…

– Jūsu zirgam ir nejauki sastiepta locītava, – sacīja Deimrels. – Jūs nevarat sēsties seglos. Jautājums ir cits. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka pats neesat salauzies?

– Nē. Pie vainas ir tikai mana gūža. Man ir… – Obrijs paraudzījās uz viņu ar visai miglainu skatienu. – Slima gūža. Uzdrošinos teikt, ka man tūlīt kļūs labāk. Ja kāds nogādās ziņu Anderšovā, tad tiks atsūtīta kariete.

– Tas ir jaunais Lenjona kungs, milord, – paskaidroja Kroids. – Manuprāt, labāk būs sagādāt karieti no priorāta, jo līdz Anderšovai ir vairāk nekā sešas jūdzes.

– Un sasodīti grambains ceļš, pa kuru jākratās, – noteica Deimrels, domīgi noraudzīdamies uz Obriju. – Mēs vedīsim viņu uz priorātu. Pasakiet, lai tur saklāj gultu, un paņemiet līdzi Nidu, kurš parūpēsies par zirgiem. Tā, palieciet to zēnam zem galvas! – Viņš runājot novilka savu kamzoli, sarullēja un pasniedza Kroidam, tad palūkojās uz Obriju un piebilda: – Paķeriet arī kādu malku brendija un pasteidzieties, labi?

Viņš notupās blakus Obrijam un sāka raisīt vaļā puiša kaklautu. Obrijs atvēra acis. – Kas… ak! Pateicos. Vai jūs esat lords Deimrels?

– Jā, es esmu Deimrels, taču nemēģiniet runāt ar mani.

– Kāpēc ne?

– Domāju, ka jūs esat dabūjis nelielu smadzeņu satricinājumu, tāpēc būs labāk, ja gulēsiet klusi.

– Nezinu gan. Es nezinu pat to, cik ilgi te atrodos. Vienreiz es atguvos, bet tad laikam noģību atkal. Diemžēl mēģinājumi piecelties izrādījās neveiksmīgi. Redzat?

Deimrels saklausīja rūgtuma pieskaņu jaunekļa balsī, taču tikai sacīja: – Nē, un ar slimu gūžu un sastieptu potīti jums vajadzēja būt lielam muļķim, lai pūlētos to darīt, vai ne?

Obrijs vārgi pasmaidīja un atkal aiztaisīja acis. Viņš tās neatvēra līdz brīdim, kad Kroids ieradās ar faetonu, taču pēc sarauktajām uzacīm un sakniebtajām lūpām Deimrels redzēja, ka viņš neguļ un nav zaudējis samaņu. Viņš nomurmināja kaut ko par to, ka pats spēs paiet ar nelielu atbalstu, kad tika pacelts augšā, taču tad Deimrels lūdza aplikt rokas viņam ap kaklu, un jauneklis paklausīja un pēc tam veltīja savu enerģiju visai sarežģītajam uzdevumam saglabāt pienācīgu gara spēku. Pārnest tik sīku un kārnu zēnu pāri laukam nenācās grūti, taču nebija iespējams iecelt viņu faetonā, nesagādājot jauneklim pamatīgas sāpes. No priorāta viņus šķīra tikai mazliet vairāk nekā jūdze, bet ceļš bija tik grambains, ka brauciens izvērtās skarbā pārbaudījumā. Jaunais cilvēks nesūdzējās, taču atkal zaudēja samaņu brīdī, kad viņu cēla ārā no faetona.

– Labi vien ir! – Deimrels jautri noteica, ienesdams viņu mājā. – Nē, nē, aizvāciet to ožamo sāli, Imberas kundze! Vispirms novilksim viņam zābakus un tad mēģināsim viņu dabūt pie samaņas. Nabaga zēns! Sadabūjiet žileti, Mārston!

Zābaku novilkšanas laikā Obrijs atguvās, taču sajutās mazliet labāk tikai tad, kad bija atbrīvots no visām drēbēm un ieģērbts saimnieka naktstērpā. Aukstā komprese, kas tika pielikta pie uztūkušās labās kājas potītes, šķiet, mazināja svelošās sāpes, kas nāca no kreisās gūžas locītavas, un ožamais sāls ļāva Obrijam pēc ilgākas rīstīšanās attapties un nopētīt apkārtni. Viņš sarauca pieri, ieraudzījis nepazīstamo Deimrelu un viņa sulaini. Tad skatiens pievērsās Imberas kundzes raižpilnajai sejai, atmiņa atgriezās, un Obrijs iesaucās piesmakušā balsī: – Ak, tagad es atceros! Es pakritu. Velns un elle! Es taču jāju kā pats nelabais!

– Ak, pat labākajiem no mums gadās nokrist! – noteica Deimrels. – Nepārdzīvojiet par to!

Obrijs atkal nolika galvu uz spilvena, lai viņu uzlūkotu. Vaigos iesitās sārtums, un viņš stīvi noteica: – Es esmu jums lielu pateicību parādā, ser. Lūdzu piedošanu! Tik liela noņemšanās nieka kritiena dēļ! Jūs droši vien uzskatāt mani par vārguli.

– Gluži pretēji. Manuprāt, jums piemīt izcila izturība. Vairāk izturības nekā veselā saprāta! Ak jūs, muļķa vientiesi! Jūs zināt, ka esat spalvas svarā! Kas mudināja domāt, ka spēsiet savaldīt tādu jaunu ērzeli kā tas bēris?

– Viņš nesāka auļot! – Obrijs noteica iekarsdams. – Es viņam ļāvu izskrieties, jādams visai nevērīgi, taču stallī nav neviena paša zirga, kuru es nespētu savaldīt!

– Vairāk izturības nekā veselā saprāta! – Deimrels pazobojās, taču ar tik saprotošu smaidu acīs, ka Obrijs nespēja apvainoties. – Un jādomā, ka daži vēl sliktāki vientieši, tādi kā mans pārvaldnieks, centās jums iestāstīt, ka šis zirgs ir pārāk spēcīgs, lai būtu jums piemērots, un ar to pietika, lai jūs sāktu jādelēt pa visu apkārtni! Jāteic, ka es būtu darījis tāpat, tāpēc negrasos jums to pārmest. Kur lai es meklēju ārstu?

– Nekur! Tas ir, man viņš nav vajadzīgs; viņš tikai iztaustīs mani un padarīs visu desmitreiz ļaunāku! Tas nav nekas… es atspirgšu, ja vien varēšu kādu brītiņu mierīgi pagulēt!

– Ak, Obrija kungs, jūs zināt, ka Lenjonas jaunkundze atvedīs pie jums ārstu, tāpēc nemaz nestrīdieties par to! – iejaucās Imberas kundze. – Un, ja runājam par to, ka varētu kļūt ļaunāk… Visi zina, ka viņš ir tikpat labs kā ikkatrs Londonas ārsts un pat vēl labāks! Tas ir doktors Bentvērts, milord. Ja Kroids nebūtu aizsaucis Nidu sev līdzi, es viņu taisnā ceļā būtu nosūtījusi uz Jorku!

– Ja viņš jau ir atvedis zirgus, tad var doties ceļā, tiklīdz būšu uzrakstījis zīmīti ārstam. Tikmēr…

– Jūs to nedarīsiet! – Obrijs niķīgi noteica. – Es krietni pirms ārsta ierašanās noteikti jutīšos pietiekoši labi, lai brauktu mājup. Ja jūs atstātu mani vienu, es… es nevēlos, lai ap mani tiktu sacelta tāda jezga! Es to ienīstu vairāk par visu!

Šīs nelaipnās runas dēļ Imberas kundze izskatījās visai šokēta, taču Deimrels atbildēja vēsi: – Jā, necienāmais! Neviens vairs necels ap jums jezgu. Varat mēģināt pagulēt.

Obrijam šķita, ka visi viņa locekļi ir pakļauti spīdzināšanai, un šis ierosinājums likās tik nesaprātīgs, ka viņš tikai ar pūlēm noturējās, lai neizmestu kādu kodīgu piezīmi. Viņš tika atstāts vienatnē ar savām domām, taču, lai kā pūlējās, tās nebija iespējams uz ilgu laiku novērst no sāpošā ķermeņa, un drīz vien viņš padevās bažām par to, ka kritiena rezultātā gūža būs savainota tiktāl, lai padarītu viņu par pilnīgu kropli vai vismaz piekaltu pie gultas uz vairākiem mēnešiem. Tomēr, pirms vēl viņš bija paguvis kļūt vai slims no raizēm, Deimrels atgriezās istabā ar glāzi rokā. Uzmetis skatienu Obrijam, viņš iejautājās:

– Visai nejauki, vai ne? Izdzeriet šo!

– Tam nav nozīmes, to es izturēšu, – Obrijs norūca. – Ja tā ir opija tinktūra, es to nevēlos, paldies!

– Atgādiniet man, lai citkārt pajautāju jums, ko jūs vēlaties! – noteica Deimrels. – Šobrīd es to negribu zināt! Aiziet, dariet, ko es jums lieku, vai arī jūs piemeklēs vēl ļaunāks liktenis!

– Tas nav iespējams, – noteica Obrijs, negribīgi paņemdams glāzi.

– Neesiet nu tik drošs par to! Man nepiemīt nedz pacietība, nedz līdzjūtība. Vai tad jūs nezināt, ka atrodaties briesmoņa midzenī?

Tas lika Obrijam pasmaidīt, tomēr viņš noteica, ar nepatiku nolūkodamies uz dziru: – Es nedzeršu to šķidrumu, ja vien tas nebūs absolūti nepieciešams. Ziniet, es neesmu nekāds vārgulis, pat ja esmu spalvas svarā!

– Jūs esat spītīgs zaļknābis. Un kurš tagad saceļ lielu jezgu, es gribētu gan zināt? Tas nav nekas vairāk par līdzekli, kas ļaus jums sajusties labāk, kamēr ieradīsies ārsts! Izdzeriet to vienā rāvienā, un lai es vairs nedzirdētu nekādas muļķības!

Nepieradis uzklausīt kategoriskas pavēles, Obrijs mazliet sastinga, taču, brīdi nolūkojies uz Deimrela draudīgi piemiegtajām acīm, viņš padevās un noteica ar šķību smaidu sejā: – Ak, lai notiek!

– Tā jau ir labāk, – noteica Deimrels, paņemdams no viņa tukšo glāzi. Kaut kas Obrija plānajā, sastingušajā sejā lika viņam piebilst: – Man tā vien šķiet, ka jums nebūs nekas vairāk par zilumiem un splīnu. Jums sāpētu vairāk, ja jūs būtu nodarījis sev nopietnu kaitējumu, tāpēc neesiet nu tik drūms!

Obrija skatiens strauji pievērsās viņam. – Jā. Jā, man nevajadzētu būt drūmam! Nebiju par to iedomājies. Paldies jums… es esmu jums lielu pateicību parādā! Negribēju izturēties nepieklājīgi… tas ir, ja gribēju, tad… taču es atvainojos, ser!

– Ak, ko nu! Liecieties nu spilvenos!

– Jā, tā droši vien darīšu, nu, kad esmu izdzēris to briesmīgo dziru, – Obrijs piekrita ar kautrīgu smaidu, kas piepeši lika viņam izskatīties jaunākam. – Tikai uzdrošinos apgalvot, ka mana māsa būs mazliet nobažījusies. Vai jūs domājat…

– Nebaidieties! Es jau esmu aizsūtījis vienu no staļļa puišiem uz Anderšovu ar viņai domātu vēstuli.

– Pateicos jums! Jūs taču tur neuzrakstījāt neko tādu, kas varētu viņu satraukt, ko?

– Nē, kāpēc gan? Es uzrakstīju viņai to pašu, ko pateicu jums, un palūdzu sagādāt visu jums vajadzīgo, ieskaitot naktskreklu un zobu suku, ko iedot puisim.

– Tā ir labi! – Obrijs atvieglots noteica. – Tad raizēšanās nebūs tik briesmīga!

Vēstule bija uzrakstīta viselegantākajā un izsmalcinātākajā valodā un ar nešķīsta uzjautrinājuma piedevu. Deimrels bija papūlējies un prātoja par to, kādu iespaidu tā atstās uz Venēciju. Viņa tika uzrunāta ka svešiniece, tomēr ne uz brīdi nenoticēja tam, ka lords īsti labi neatceras, kas viņa tāda ir. Lai arī Deimrels bija piesargājies lietot kaut vārdu, kas varētu apliecināt viņa prieku par izveidojušos situāciju, Venēcija neapšaubāmi saprastu, cik ļauni liktenis ir paspēlējies, piešķirot viņam tādu priekšrocību. Lai arī milzu sašutumā kūsājot, viņa tomēr nepamestu likteņa varā savu trauslo brāli un dotos uz priorātu, un Deimrels nešaubījās par savu spēju pieglaust viņas saboztās spalviņas. Viņš noslēdza vēstuli ar visiem cieņas apliecinājumiem un aizzīmogoja, vien nožēlodams, ka nevarēs redzēt Venēcijas seju, to lasot.

Patiesībā nekas no tā, ko viņš bija iedomājies, Venēcijai pat prātā neienāca. Brīdī, kad vēstule sasniedza Anderšovu, viņa bija satraukusies daudz vairāk, nekā izrādīja auklei, kura pareģoja nelaimi, kopš bija atklājusi, ka Obrijs nav atgriezies mājās, lai pusdienotu kopā ar māsu. Brālis nebija pateicis, kurp dodas, un tikpat labi viņš varēja atrasties Tērskā vai Jorkā, kur bija grāmatnīca, ko tas bieži apmeklēja. Tomēr līdz pulksten četriem Venēcija bija nonākusi līdz tai nervus plosošajai stadijai, kad sāka prātot, vai vajadzētu sūtīt kalpotājus pārmeklēt laukus. Varbūt, tā rīkojoties, viņa pakļautos muļķīgai kaprīzei, kas varētu saniknot Obriju. Tāpēc tad, kad Ribls atnesa viņai vēstuli, auklei lauzot rokas viņam aiz muguras un vaimanājot, ka viņa jau no sākta gala zinājusi par traģēdiju un ka viņas mazais jēriņš ar lauztiem kauliem guļot priorātā uz nāves gultas, Venēcijas prātā neatlika vietas nekādām domām par Deimrelu. Viņas pirksti drebēja, atlaužot vēstules zīmogu, meitene bija nobijusies līdz nelabumam un savā satraukumā un bailēs no visļaunākā nemaz neievēroja ironiski formālo toni, kas bija prasījis tādu piepūli. Aši pārlaizdama skatienu pāri vienīgajai lapai, viņa pateicīgi iesaucās: – Nē, nē, viņš nav stipri savainots! Rufuss pakrita reizē ar viņu, taču kauli nav lauzti. Sastiepta potīte, zilumi, kādi rastos jebkurā gadījumā, savainojot kreiso gūžu… Ak, cik laipni no viņa puses! Klausies, aukle! Lords Deimrels jau ir aizsūtījis uz Jorku pēc doktora Bentvērta, kurš apskatīs Obriju! Brālis pats domā, ka ir uzkritis virsū klibajai kājai, taču pēc labās potītes sastiepuma varot spriest par vienkāršu vārīgās locītavas sasitumu. Kaut nu viņam izrādītos taisnība! Deimrels uzskatīja, ka būs labāk atvest Obriju uz priorātu, nevis mocīt viņu ar garāku braucienu līdz paša mājai, un tas ir pareizi! Ja es būšu tik laipna un sagatavošu visas Obrijam nepieciešamās lietas, šīs vēstules atnesējs nogādās tās atpakaļ uz priorātu. It kā es pati varētu palikt mājās un nedoties pie Obrija!

– To jūs nedarīsiet! – aukle iesaucās. – Varbūt Tas Kungs uzskata par pareizu iegrūst vecu sievieti ļaunuma ķetnās, taču Bībelē ir teikts, ka taisnīgajiem nākas daudz ciest, turklāt viņi tiks atbalstīti, uz ko es no sirds ceru, lai arī nekad nedomāju, ka man nāksies stāties grēciniekiem ceļā! Taču ļaut jums spert kāju tajā Dieva aizmirstajā mājā, Venēcijas jaunkundz, nemūžam!

Pēc negaidītās Bībeles piesaukšanas sapratusi, ka viņas aizgādne ir visai satraukta, Venēcija veltīja nākamās divdesmit minūtes aukles satraukuma mazināšanai un norādīja, ka drīzāk vajadzētu uzskatīt Deimrelu par krietno samarieti nekā par ļaundari, un pierunāja viņu samierināties, jo došanās pie Obrija ir tikpat nevainīga, cik neizbēgama. Tas izdevās tikai daļēji. Aukle zināja, ka, tiklīdz Venēcijas jaunkundze ieņem kaut ko galvā, viņu atturēt rīkoties pēc sava prāta nav iespējams, un bija spiesta atzīt Deimrela nelielo līdzību ar krietno samarieti. Tomēr aukle turpināja dēvēt lordu par nešķīstu, viņa labdarību izskaidrojot ar kādu nezināmu, taču ļaunu motīvu.