Tanī brīdī Harijs jau ilgojās atgriezties Anglijā.

Automašīnas vadītājs izkāpa un atvēra bagāžnieku. Pienāca viesnīcas portjē. Natālija ieveda Hariju viesnīcā un pāri vestibilam pavadīja pie reģistrācijas galdiņa, kur viņam atlika vien parādīt savu pasi un parakstīt veidlapu. Izskatījās, ka Natālija būtu visu sagatavojusi vai paša Dieva uzņemšanai.

– Laipni lūdzam Pierre, Kliftona kungs, – sacīja reģistrators un pasniedza Harijam lielu atslēgu.

– Gaidīšu jūs šeit pat vestibilā, – Natālija sacīja un ieskatījās pulkstenī, – pēc stundas. Tad limuzīns jūs aizvizinās uz Hārvarda klubu, kur jums paredzētas kopīgas pusdienas ar Gincburga kungu.

– Paldies, – tencināja Harijs un noskatījās, kā Natālija dodas pāri vestibilam, tad ārā pa durvīm un iziet uz ielas. Viņš pamanīja, ka nebija vienīgais vīrietis, kurš no viņas nespēja ne acu novērst.

Portjē pavadīja Hariju uz vienpadsmito stāvu, ieveda numurā un izskaidroja, kā darbināmas tajā atrodamās ierīces. Harijs vēl ne reizi nebija apmeties viesnīcā, kuras numurā ir gan vanna, gan duša. Viņš nolēma sīki pierakstīt tur redzamo un piedzīvoto, lai pēc atgriešanās Bristolē varētu mātei izstāstīt pilnīgi visu par šo jauno pieredzi. Harijs pateicās portjē un iedeva viņam vienīgo dolāru, kas bija pie rokas.

Pat vēl neizsaiņojis ceļasomu, Harijs pieteica telefonsarunu ar Emmu.

– Es jums atzvanīšu aptuveni pēc piecpadsmit minūtēm, kungs, – sacīja operatore okeāna otrā krastā.

Harijs ļoti ilgi mazgājās dušā un, kad bija noslaucījies milzīgākajā dvielī, kādu jebkad bija redzējis, sāka izsaiņot ceļasomu. Iezvanījās telefons.

– Jūsu pieteiktā tālsaruna, kungs, – sacīja operatore. Tūliņ pēc tam viņš izdzirdēja Emmas balsi.

– Vai tas esi tu, mīļais? Vai tu mani dzirdi?

– Protams, mīļumiņ! – smaidot atteica Harijs.

– Tu jau tagad izklausies pēc amerikāņa. Nespēju ne iedomāties, kas būs pēc trijām nedēļām.

– Tad es būšu gatavs atgriezties Bristolē. Tā es sacītu. Jo īpaši tad, ja romāns neiekļūs pārdotāko grāmatu sarakstā.

– Un ja nu patiešām neiekļūst?

– Tad es droši vien atgriezīšos mājās ātrāk.

– Pēc manām domām, tas nemaz nebūtu slikti. No kurienes tu tagad zvani?

– No Pierre. Viņi ierādījuši man vislielāko viesnīcas numuru, kādu vispār esmu redzējis. Tajā gultā varētu iekārtoties četri cilvēki.

– Tikai parūpējies, lai tu tur gulētu viens pats.

– Vannas istabā ir gaisa kondicionētājs un radio. Kaut kas neaptverams! Es vēl pat neesmu apguvis, kā to visu ieslēgt.

Vai izslēgt.

– Tev vajadzēja ņemt līdzi Sebastjanu. Viņam jau sen viss būtu skaidrs.

– Vai arī viņš būtu visu izjaucis pa daļām un atnesis man, lai salieku atkal kopā. Un kā puikam klājas?

– Viss kārtībā. Jāteic, ka bez auklītes viņš uzvedas pat labāk.

– Lieliski. Es jūtos atvieglots, to dzirdot. Un kā sokas tavi Smitas jaunkundzes meklējumi?

– Lēnām. Tomēr esmu uzaicināta uz interviju rīt pēcpusdienā Barnardo namā.

– Izklausās daudzsološi.

– No rīta satikšos ar Mičela kungu, lai noskaidrotu, ko sacīt. Un, vēl svarīgāk, lai zinātu, ko nevajag teikt.

– Tev viss izdosies, Emma. Tikai atceries, ka viņu pienākums ir atrast bērniem labas mājas. Es bažījos vienīgi par to, ko sacīs Sebastjans, kad uzzinās, ko esi iecerējusi.

– Viņš to jau zina. Uzsāku sarunu par to vakar, īsi pirms tam, kad viņš devās pie miera. Man par lielu pārsteigumu izskatījās, ka viņam šī iecere patiešām patīk. Tomēr, kad kaut kas saistās ar Sebastjanu, allaž uzrodas kāda problēma.

– Un kāda tā ir šajā reizē?

– Viņš gaida, ka izvēles brīdī varēs teikt savu vārdu par to, kuru mēs ņemsim. Labās ziņas ir tādas, ka viņš vēlas māsu.

– Ja nu viņam iepatiksies kāda cita, nevis Smitas jaunkundze? Tas varētu izrādīties visai sarežģīti.

– Ja tā notiks, es pat nezinu, ko mēs iesāksim.

– Mums kaut kā nāksies viņu pārliecināt, ka viņš izvēlējies tieši Džesiku.

– Kā tu iesaki rīkoties, lai to panāktu?

– Es padomāšu.

– Atceries, ka nedrīkst viņu novērtēt par zemu. Ja tā būs, mēs pavisam viegli varam nonākt zaudētājos.

– Parunāsim par to, kad atgriezīšos, – teica Harijs. – Tagad man jāsteidzas. Es pusdienošu kopā ar Haroldu Gincburgu.

– Nodod viņam mīļus sveicienus no manis un atceries, ka arī viņš ir no tiem, kuru nedrīkst novērtēt par zemu. Un neaizmirsti viņam pavaicāt, kas notika ar…

– Es neesmu aizmirsis.

– Lai tev veicas, mīļais, – novēlēja Emma. – Un izdari visu, lai tava grāmata iekļūst tajā sarakstā!

– Tu esi vēl sliktāka par Natāliju.

– Kas ir šī Natālija?

– Valdzinoša blondīne, kura nemitējas man pieskarties un nespēj vien rimties.

– Tu nu gan proti sacerēt dažādus stāstus, Harij Klifton.

Emma bija starp pirmajiem apmeklētājiem, kas tajā vakarā ieradās universitātes auditorijā uz profesora Sairusa Feldmena lekciju par tematu “Vai, uzvarējusi karā, Lielbritānija zaudēja mieru?”.

Viņa ieņēma malējo vietu daudzo solu rindu vidū. Līdz lekcijas sākumam vēl bija krietns sprīdis laika, bet telpa piepildījās tik strauji, ka pēdējiem klausīties gribētājiem nācās sēdēt uz kāpnītēm, kas veda uz augšējām solu rindām, un daži pat pamanījās ieņemt vietas uz palodzēm.

Telpā ienāca divkārtējais Pulicera prēmijas laureāts universitātes rektora vietnieka pavadībā. Atskanēja nevaldāmi aplausi. Pamazām ovācijas norima, un sers Filips Moriss iepazīstināja klātesošos ar viesi, īsi izklāstīdams viņa spožo karjeras ceļu no studijām Prinstonā un jaunākā profesora vietas Stenfordā līdz otrās Pulicera prēmijas saņemšanai iepriekšējā gadā. Atkal atskanēja ilgstoša aplausu vētra. Profesors Feldmens piecēlās no krēsla un devās uz paaugstinājumu.

Pirmais, ko Emma pamanīja, kamēr vēl Sairuss Feldmens nebija sācis savu runu, bija tas, ka viņš ir ļoti izskatīgs vīrietis – augumā mazliet vairāk par sešām pēdām, bieziem, sirmiem matiem. Greisa, piezvanījusi māsai un aicinājusi uz šo pasākumu, par to nebija ne ieminējusies. Viņa glīti iesauļotā seja visiem lika skaidri noprast, kurā universitātē viņš strādā par pasniedzēju. Tik atlētiska miesasbūve nedarītu kaunu pat gados daudz jaunākam cilvēkam, un tas vedināja uz domām par to, ka viņš sporta zālē pavada tikpat daudz laika, cik bibliotēkā.

Ar pirmo mirkli, kad viņš sāka runāt, Emmu aizrāva viņa neslēptais enerģiskums. Jau drīz visi auditorijā esošie, elpu aizturējuši, klausījās viņa vārdos un kaismīgi pierakstīja itin visu. Emma nožēloja, ka nav paņēmusi līdzi ne bloknotu, ne arī pildspalvu.

Profesors runāja, neizmantojot piezīmes, viņš viegli un veikli pārgāja no viena temata pie cita. Volstrīta nozīme pēckara laikā, dolārs kā jaunā pasaules valūta, nafta kā patēriņa prece gadsimta otrajā pusē un, iespējams, arī pēc tam, Starptautiskā Valūtas fonda nozīme un fiksēta “Zelta standarta” saglabāšana Amerikā.

Kad lekcija beidzās, Emma nožēloja vienīgi to, ka runātājs tikai garāmejot pieskāries transporta jautājumam un vien īsi pieminējis lidaparātus, kas mainīs jauno pasaules kārtību gan biznesa, gan tūrisma jomā. Tomēr, kā īstam profesionālim pieklājas, viņš neaizmirsa visus informēt, ka par šo tematu ir uzrakstījis grāmatu. Emma negrasījās gaidīt līdz Ziemassvētkiem, lai vienu tādu dabūtu arī savā īpašumā. Viņa atkal iedomājās par Hariju un cerēja, ka viņa grāmatai Amerikā būs labi panākumi.

Viņa iegādājās grāmatas “Jaunā pasaules kārtība” eksemplāru un nostājās garajā gaidītāju rindā, lai saņemtu autogrāfu. Brīdī, kad viņa atradās pašā rindas sākumā, pirmā nodaļa grāmatā jau bija izlasīta. Viņa iedomājās, ka varbūt profesors būs tik laipns un ziedos dažus mirkļus, lai plašāk izskaidrotu savu viedokli par kravu pārvadāšanas nākotni Lielbritānijā.

Emma nolika grāmatu profesoram priekšā uz galda, un viņš draudzīgi pasmaidīja.

– Kam būs veltīts šis ieraksts?

Izlēmusi, ka jāizmanto iespēja, viņa sacīja: – Emmai Beringtonei.

Profesors ieskatījās ciešāk. – Vai varētu būt tā, ka esat radiniece mūžībā aizgājušajam seram Volteram Beringtonam?

– Viņš bija mans vecaistēvs, – Emma ar lepnumu paziņoja. – Pirms daudziem gadiem es klausījos viņa lekciju par preču piegādes industrijas nozīmi un par to, vai Amerikai būtu jāiesaistās Pirmajā pasaules karā. Tolaik es vēl biju students, un viņš vienā stundā man iemācīja vairāk, nekā maniem pasniedzējiem izdevās iemācīt semestra laikā.

– Arī man viņš ir daudz iemācījis, – Emma atbildēja un uzsmaidīja profesoram.

– Man gribējās viņam uzdot tik daudzus jautājumus, – piebilda Feldmens, – taču viņam tovakar bija jāpagūst uz Vašingtonas vilcienu. Vēlreiz ar viņu satikties man tā arī neizdevās.

– Un arī man ir daudz jautājumu, kurus es vēlos jums uzdot, – sacīja Emma. – Patiesībā vārdi “man nepieciešams uzdot” būtu piemērotāki.

Feldmens paraudzījās uz garo rindu. – Domāju, ka tas man aizņems vairāk nekā pusstundu. Tā kā es šovakar nesteidzos uz Vašingtonas vilcienu, mēs varbūt varētu atrast brīdi privātai sarunai, Beringtones jaunkundz.

Ceturtā nodaļa

– Un kā klājas manai dārgajai Emmai? – vaicāja Herolds Gincburgs, kad bija sagaidījis Hariju Hārvarda klubā.

– Pirms brīža runāju ar viņu pa telefonu, – atbildēja Harijs. – Viņa jums sūta mīļus sveicienus. Diemžēl viņa nevarēja mums pievienoties.

– Arī man ir žēl, ka tā. Lūdzu, pasakiet viņai, ka nākamajā reizē es nepieņemšu nekādas atrunas. – Gincburgs vadīja savu viesi cauri ēdamzālei uz, kā varēja redzēt, viņa ierasto galdiņu telpas pašā stūrī. – Ceru, ka Pierre atbilst jūsu gaumei, – viņš sacīja, kad viesmīlis abiem pasniedza ēdienkartes.

– Viss būtu labi, ja vien es zinātu, kā izslēdzama duša.

Gincburgs iesmējās. – Varbūt jums vajadzētu palūgt, lai Redvudas jaunkundze ierodas kā glābēja.

– Ja tā notiktu, tad es neesmu drošs, ka zināšu, kā izslēdzama viņa…

– Ahā, tad jau viņa ir paguvusi jums izstāstīt, cik svarīgi, lai “Kas neriskē…” pēc iespējas ātrāk iekļūtu pārdotāko grāmatu sarakstā.

– Grūti pieveicama dāma.

– Tieši tālab es viņu iecēlu par direktori, – atteica Gincburgs. – Par spīti vairākiem citiem direktoriem, kuri nevēlējās, lai valdē būtu sieviete.

– Emma ar jums lepotos, – sacīja Harijs. – Teikšu arī to, ka Redvudas jaunkundze mani brīdināja, kas notiks, ja mana grāmata neiekļūs šajā sarakstā.

– Tas ir tieši Natālijas stilā. Un atcerieties, ka viņa vienpersoniski izlems, vai mājup dosieties ar lidmašīnu vai airu laivā.

Harijs būtu smējies, tomēr nejutās pārliecināts, ka izdevējs patiešām joko.

– Es būtu viņu uzaicinājis kopā ar mums pusdienot, – teica Gincburgs, – taču, kā jau noteikti būsiet pamanījis, Hārvarda kluba telpās sievietes netiek ielaistas. Tikai nesakiet to Emmai.

– Man ir aizdomas, ka sievietes Hārvarda klubā parādīsies daudz ātrāk, nekā jums izdosies kādu no viņām pamanīt jebkurā no Londonas slavenajiem vīriešu klubiem.

– Pirms mēs sākam runāt par jūsu reklāmas tūri, – sacīja Gincburgs, – es vēlos dzirdēt visu par to, kā Emmai klājies kopš aizbraukšanas no Ņujorkas. Kā jūs ieguvāt Sudraba zvaigzni? Vai Emma strādā algotu darbu? Kāda bija Sebastjana reakcija, kad viņš pirmo reizi sastapa savu tēvu? Un…

– Un Emma teica, lai neatgriežos Anglijā, pirms neesmu noskaidrojis visu par to, kas noticis ar Seftonu Dželksu.

– Vai varam vispirms pasūtīt? Ar tukšu vēderu man negribas domāt par Seftonu Dželksu.

– Es patiešām nesteidzos uz Vašingtonas vilcienu, bet diemžēl man noteikti šovakar jāatgriežas Londonā, Beringtones jaunkundz, – teica profesors Feldmens, kad bija parakstījis pēdējo grāmatu. – No rīta desmitos man jābūt Londonas Ekonomikas skolā. Tad nu iznāk, ka varu jums veltīt vien dažas minūtes. – Emma centās neizrādīt vilšanos, bet Feldmens piebilda: – Ja vien…

– Ja vien?

– Varbūt jūs būtu gatava pievienoties man braucienā uz

Londonu? Tādā gadījumā jums mana nedalītā uzmanība piederētu vismaz divas stundas.

Emma svārstījās. – Man jāpiezvana.

Jau pēc divdesmit minūtēm viņa sēdēja pretī profesoram Feldmenam pirmās klases vagonā. Viņš bija pirmais, kurš sāka uzdot jautājumus.

– Beringtones jaunkundz, vai jūsu ģimenei joprojām pieder kuģniecība, kas jūsu vārdu padarījusi slavenu?

– Jā, manai mātei pieder divdesmit divi procenti.

– Ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai nodrošinātu, ka jūsu ģimene kontrolē visu, kas organizācijā notiek. Vismaz tikmēr, kamēr neviena cita rokās nav nonākuši vairāk par divdesmit diviem procentiem.

– Mans brālis Džailss neizrāda pārāk lielu interesi par norisēm kompānijā. Viņš ir parlamenta loceklis un pat neierodas uz ikgadējām pārskata sapulcēm. Toties es tajās piedalos, un tālab man jārunā ar jums.

– Lūdzu, sauciet mani par Sairusu! Es jau esmu tajā vecumā, kad nevēlos no jaunas un skaistas lēdijas mutes dzirdēt atgādinājumu par saviem gadiem.