– Tā ir, taču tas bija milzīgs pārpratums, – ātri nobēra Harijs.

– Tā jau visi saka, – noteica Džeikobss un, samulsinot Hariju, iesmējās. – Tomēr mani vienpadsmit miljoni klausītāju vēlas zināt, vai jums tagad ir padomā sastapties ar kādreizējiem ieslodzījuma biedriem.

– Nē, ne jau tādēļ esmu ieradies Amerikā, – Harijs iesāka stāstīt. – Es esmu sarakstījis…

– Tātad, Harij, pastāstiet man par iespaidiem, otrreiz ierodoties Amerikā!

– Lieliska valsts, – atbildēja Harijs. – Ņujorkas iedzīvotāji mani sagaidīja patiešām silti un…

– Pat taksometra šoferi?

– Pat taksometra šoferi, – atkārtoja Harijs. – Un šajā rītā man bija izdevība sastapt Klārku Geiblu. – Vai Geibls arī Anglijā tiek uzskatīts par lielu zvaigzni? – vaicāja Mets.

– Jā gan. Viņš ir ļoti populārs, un Tērneres jaunkundze tāpat. Patiesībā nevaru vien sagaidīt, līdz varēšu noskatīties viņu jaunāko filmu.

– Šeit mēs sakām “kinofilma”, Harij. Bet, pie joda, kāda gan starpība… – Džeikobss apklusa un paraudzījās uz pulksteni, bet pēc tam sacīja: – Harij, lieliski, ka atnācāt uz mūsu šovu! Lai jūsu jaunajai grāmatai labi panākumi! Tagad kāds vārds no mūsu sponsoriem, un gaidiet mūs astoņos ar ziņām! Es, Mets Džeikobss, no jums atvados. Lai jums lieliska šī diena!

Sarkanā spuldzīte nodzisa.

Džeikobss piecēlās kājās un paspieda Harijam roku. – Atvainojiet, ka nevarējām vairāk laika veltīt sarunai par jūsu grāmatu. Bet tās vāks man patiešām patika!

Iemalkojusi rīta kafiju, Emma atvēra vēstuli.

Dārgā Kliftones kundze!

Paldies, ka pagājušajā nedēļā ieradāties uz mūsu valdes sanāksmi.

Ar prieku Jums paziņoju, ka esam nolēmuši Jūsu pieteikumu virzīt uz nākamo ciklu.

Emmai gribējās nekavējoties zvanīt Harijam, bet Amerikā tobrīd bija pusnakts. Turklāt viņa pat īsti nezināja, kurā pilsētā viņš atrodas.

Mums ir vairākas piemērotas kandidātes, ko piedāvāt Jums un Jūsu vīram. Vairākas dzīvo Tontonas mājā, Ekseteras mājā un Bridžvoteras mājā. Es labprāt aizsūtīšu Jums konkrētu informāciju par katru bērnu, ja būsiet tik laipna un norādīsiet, kuru māju Jūs vēlētos apmeklēt vispirms.

Patiesā cieņā

Dāvids Sleiters

Bija vajadzīgs tikai viens telefona zvans Mičelam, lai noskaidrotu, ka Džesika Smita joprojām atrodas Barnardo namā Bridžvoterā, taču ir ieskaitīta pie kandidātēm, kuras varētu doties uz Austrāliju. Emma pievērsās pulkstenim. Sarunu ar Hariju nāksies gaidīt līdz pusdienai, kamēr viņš piezvanīs.

Pēc tam viņa pievērsās otrai vēstulei. Uz aploksnes bija desmit centus vērta marka. Viņai nekas nebija jāpārbauda, jo tāpat bija skaidrs, kas ir sūtītājs.

Kad Harijs ieradās Čikāgā, “Kas neriskē…” jau bija iekļuvusi New York Times pārdotāko grāmatu saraksta trīsdesmit trešajā pozīcijā. Un Natālija vairs neturēja roku Harijam uz kājas.

– Nav nekādas vajadzības celt paniku, – viņa mierināja Hariju. – Otrā nedēļa vienmēr ir pati svarīgākā. Tomēr, ja gribam līdz nākamajai svētdienai grāmatu iedabūt vismaz piecpadsmitajā vietā, mums vēl ir ļoti daudz darāmā.

Denvera, Dalasa, Sanfrancisko – un arī otrā nedēļa bija teju vai beigusies. Līdz tam Harijs jau pārliecinājās par to, ka arī Natālija viņa grāmatu nemaz nav lasījusi. Daži populāri šovi pārcēla interviju ar Hariju uz pēdējo ētera minūti, aizvien vairāk laika viņam nācās pavadīt grāmatu veikalos, kas ar katru reizi bija mazāki un mazāki. Neliels bija arī parakstīto grāmatu skaits. Viens otrs veikala īpašnieks nemaz neatvēlēja Harijam autogrāfu sniegšanas prieku. Natālija paskaidroja, ka tas esot tālab, lai “nesabojātu” preci, jo izdevēji tādas grāmatas atpakaļ nepieņemšot.

Kad viņi bija Losandželosā, “Kas neriskē…” bija gliemeža gaitā uzrāpusies līdz divdesmit astotajai saraksta vietai. Rezervē bija vairs tikai viena nedēļa. Natālija pat neslēpa, cik ļoti vīlusies jūtas, un sāka izteikt mājienus, ka grāmatu pārāk lēnām izpērk. Viss kļuva vēl skaidrāks, kad Harijs no rīta devās uz brokastīm un viņam pretī apsēdās kāds cilvēks, vārdā Džastins.

– Natālija naktī devās atpakaļ uz Ņujorku, – Džastins paskaidroja. – Viņai paredzēta tikšanās ar vēl kādu autoru. – To, ka šis autors, visticamāk, tiks saraksta piecpadsmitajā vietā, viņš nepiebilda. Harijs nebija gatavs pārāk bargi tiesāt Natāliju.

Pēdējās brauciena nedēļas laikā Harijs līkumoja pa valsti un piedalījās dažādos šovos Sietlā, Sandjego, Roli, Maiami un visbeidzot arī Vašingtonā. Kad blakus nebija Natālijas, Harijs pamazām sāka justies brīvāk, jo nebija pastāvīgi jāuzklausa atgādinājumi par iekļūšanu topā. Viņš pat pamanījās dažu garāku interviju laikā grāmatu pieminēt vairāk nekā tikai vienu reizi. Diemžēl tie bija tikai vietējas nozīmes šovi.

Kad brauciena pēdējā dienā Harijs atgriezās Ņujorkā, Džastins iemitināja viņu lidostas motelī, iedeva ekonomiskās klases biļeti atpakaļceļam un novēlēja veiksmi.

Aizpildījusi Stenforda Universitātes pieteikuma anketu, Emma uzrakstīja garu pateicības vēstuli Sairusam. Pēc tam viņa pievērsās biezai aploksnei, kurā bija informācija par Sofiju Bārtoni, Sandru Deivisu un Džesiku Smitu. Pietika ar paviršu pārskatīšanu, lai skaidri saprastu, kura kandidāte ir bāreņu nama pārzines favorīte. Un tā pavisam noteikti nebija Džesika Smita.

“Kas notiks, ja Sebastjans domās tāpat kā pārzine? Vai pat vēl ļaunāk – būs nolēmis, ka viņam labāk patīk kāda šajā sarakstā neiekļautā?” Emma gulēja nomodā un ilgojās, kaut piezvanītu Harijs.

Harijs iedomājās, ka vajadzētu piezvanīt Emmai, bet nosprieda, ka sieva jau būs devusies pie miera. Viņš sāka saiņot mantas, lai viss būtu kārtībā un no rīta varētu doties uz agro reisu. Pēc tam viņš apgūlās un sāka prātot par to, kā labāk pārliecināt Sebastjanu, ka tieši Džesika Smita ir meitene, kuru viņš izvēlas ideālas māsas lomai. Turklāt viņa ir pirmā izvēle.

Viņš pievēra acis, tomēr uz miegu nebija ne mazāko cerību. Gaisa kondicionētājs dunēja dobji konstantā ritmā un neļāva aizmigt. Harijs gulēja uz plānā, kunkuļainā matrača, galvu atbalstījis uz sūklim līdzīga spilvena, kas piekļāvās viņa ausīm. Šajā motelī pavisam noteikti nenāksies izvēlēties starp vannu un dušu, jo bija tikai izlietne ar ūdens krānu, no kura nemitējās lāsot brūngans šķidrums.

Domas atgriezās pie tikko aizritējušajās trijās nedēļās piedzīvotā; pa fragmentam vien viņš atcerējās visu, ainas zibēja gandrīz kā melnbaltā kino kadri. Krāsu nebija. Īsta laika un naudas izšķiešana. Vajadzēja atzīt, ka viņš nav piemērots šādiem reklāmas pasākumiem un pat ar visām radiointervijām un intervijām drukātajos medijos nebija spējis panākt pat to, lai viņa grāmata iekļūst pirktāko piecpadsmitniekā. Varbūt tomēr jāatzīst, ka ir laiks sūtīt Viljamu Voriku un galveno inspektoru Devenportu pensijā, bet pašam pievērsties īsta darba meklējumiem.

Svētā Bedas skolas direktors vēl gluži nesen bija izteicies, ka viņiem būtu vajadzīgs jauns angļu valodas pasniedzējs. Tiesa, Harijs apzinājās, ka nav piemērots skolotāja lomai. Džailss vairākkārt bija cēlsirdīgi piedāvājis iesaistīties Beringtonu kompānijas valdes darbā un tādējādi pārstāvēt ģimenes intereses. Tomēr patiesība bija tāda, ka viņš nav Beringtons un jebkurā gadījumā allaž vēlējies kļūt par rakstnieku, nevis darījumu cilvēku.

Pietika jau ar dzīvošanu Beringtonholā. Grāmatu rakstīšana joprojām neienesa tik daudz, lai varētu iegādāties Emmas cienīgu māju. Arī Sebastjana gluži nevainīgie bērnišķā naivumā uzdotie jautājumi, kāpēc tētis katru rītu neiet uz darbu kā citu viņam pazīstamo bērnu tēvi, nebija iepriecinoši. Reizēm Harijam tas viss lika justies kā izmantotājam.

Bija krietni pēc pusnakts, un Harijam izmisīgi gribējās piezvanīt Emmai, lai dalītos pārdomās, tomēr Bristolē bija tikai pieci no rīta. Viņš nolēma palikt nomodā un piezvanīt sievai pēc pāris stundām. Brīdī, kad viņš jau grasījās nodzēst gaismu, pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Harijs būtu gatavs apzvērēt, ka uzlicis uz durvju roktura zīmi “netraucēt”, tomēr uzvilka rītasvārkus un devās pie durvīm.

– Sirsnīgi apsveicu! – Tie bija viņas vienīgie vārdi.

Aiz durvīm stāvēja Natālija. Viņai rokā bija šampanieša pudele, bet mugurā ļoti šaura kleita ar rāvējslēdzēju priekšpusē, un izskatījās, ka nav nepieciešams īpašs uzaicinājums, lai to drīkstētu atdarīt.

– Par ko? – vaicāja Harijs.

– Tikko lasīju svētdienas New York Times. “Kas neriskē…” ir iekļuvusi četrpadsmitajā vietā. Tev tomēr izdevās!

– Paldies, – Harijs tencināja, vēl īsti neaptvēris viņas vārdu patieso nozīmi.

– Tā kā es allaž esmu bijusi viena no tavas daiļrades lielākajām cienītājām, nodomāju, ka varbūt tev gribēsies to nosvinēt.

Harijam ausīs skanēja Filisas vārdi: “Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi.”

– Tā ir patiešām jauka doma, – noteica Harijs. – Man vajadzīgs tikai viens mirklis, – viņš piebilda un devās atpakaļ numurā. Sameklējis grāmatu, viņš atgriezās pie Natālijas, paņēma šampanieša pudeli un uzsmaidīja viņai. – Ja reiz tu vienmēr esi bijusi manas daiļrades lielākā cienītāja, varbūt ir pienācis laiks beidzot izlasīt šo, – viņš teica, pasniedza viņai savas grāmatas eksemplāru un pēc tam klusi aizvēra durvis.

Apsēdies uz gultas, Harijs ielēja sev šampanieti un pieteica tālsarunu. Kad beidzot izdevās Emmu sazvanīt, viņš bija iztukšojis gandrīz visu pudeli.

– Mana grāmata ir uzrāpusies līdz topa četrpadsmitajai vietai, – viņš diezgan neskaidri sacīja.

– Tie taču ir brīnišķīgi jaunumi, – atteica Emma, apspiezdama žāvas.

– Un tepat gaitenī stāv uzmācīga blondīne ar šampanieša pudeli rokās. Viņa ir gatava teju vai durvis izgāzt.

– Jā, protams, viņa tur ir, mīļais. Starp citu, tu nemūžam neuzminēsi, kurš piedāvāja man pavadīt nakti kopā ar viņu.

Sestā nodaļa

Durvis atvēra sieviete tumši zilā uniformā ar baltu iestīvinātu apkaklīti. – Es esmu šī nama pārzine, – viņa paziņoja.

Pēc sarokošanās Harijs iepazīstināja viņu ar savu sievu un dēlu.

– Nāciet, lūdzu, uz manu kabinetu, – viņa sacīja. – Tur varēsim aprunāties, bet pēc tam jums būs iespēja tikties ar meitenēm.

Pārzine veda viņu pa gaiteni, kur pie sienām rindojās koši bērnu zīmējumi.

– Man patīk šī, – sacīja Sebastjans, apstājies pie viena no tiem. Pārzine neatbildēja, un bija skaidri redzams, ka viņa no sirds piekrīt uzskatam, ka bērniem jābūt redzamiem, bet ne dzirdamiem.

Visi trīs sekoja viņai kabinetā.

Kad durvis bija aizvērtas, Harijs sāka stāstīt pārzinei, cik ļoti viņi visi gaidījuši šo apmeklējumu.

– Cik man zināms, bērni noteikti, – viņa atbildēja. – Vispirms es izskaidrošu jums dažus noteikumus, ko ievērojam šajā namā. Mūsu bērnu labāko interešu vārdā.

– Jā, protams, – atteica Harijs. – Viss jūsu rokās.

– Sandra, Sofija un Džesika, trīs meitenes, par kurām jūs esat izrādījuši interesi, pašlaik ir mākslas nodarbībā. Tāpēc jums būs iespēja pavērot viņas citu bērnu sabiedrībā. Kad mēs viņām pievienosimies, jāļauj, lai viņas turpina darboties. Nedrīkst radīt iespaidu, ka sākusies sacensība bērnu starpā. Citādi viss beigsies vienīgi ar asarām, turklāt radīs ilgstošas nevēlamas sekas. Viņi jau vienu reizi ir bijuši kādam lieki, un nav vajadzības par to atkal atgādināt. Redzot ģimenes šeit staigājam, protams, bērni zina, ka šie cilvēki domā par adopciju. Citādi kālab viņi būtu šurp braukuši? Bet bērniem nav nepieciešams uzzināt, ka izvēlēsieties tikai no trijām vai divām meitenēm. Un, protams, kad būsiet iepazinušies ar mūsu audzēknēm, jūs droši vien vēlēsieties doties uz Tontonu un Ekseteru, lai tikai pēc tam izlemtu.

Harijam gribējās sacīt, ka viņi jau ir izlēmuši, lai gan cerēja, ka izdosies radīt iespaidu, ka tieši Sebastjans ir tas, kura lēmums būs izšķirošais.

– Vai esat gatavi doties uz mākslas stundu?

– Jā! – iesaucās Sebastjans un metās uz durvju pusi.

– Kā mēs zināsim, kura ir kura? – vaicāja Emma, lēnām pieceldamās no krēsla.

Pārzine dusmīgi noskatījās uz Sebastjanu un tad sacīja: – Es jūs iepazīstināšu ar bērniem tā, lai viņiem nerastos iespaids, ka viens vai divi tiek īpaši izcelti. Pirms dodamies turp, varbūt vēlaties vēl kaut ko vaicāt?

Brīnumainā kārtā Sebastjans nesāka bērt jautājumu pēc jautājuma, tikai stāvēja pie durvīm un nepacietīgi gaidīja.

Gaitenī Sebastjans aizskrēja pieaugušajiem pa priekšu.

Bērnunama pārzine atvēra durvis, viņi iegāja klasē un klusi nostājās aizmugurē. Pārzine ar galvas mājienu vērsās pie skolotājas, un viņa sacīja: – Bērni, mums ir daži viesi.

– Labdien, Kliftona kungs un kundze! – bērni vienā balsī sveicināja. Daži paraudzījās apkārt, bet vairums tikai turpināja zīmēt.

– Labdien! – sveicināja Emma un Harijs, bet Sebastjans bija viņam neierasti kluss.

Harijs pamanīja, ka lielākā daļa bērnu tā arī nepacēla galvu un izskatījās iebiedēti. Viņš paspēra soli uz priekšu un paraudzījās, kā zēns zīmē futbola maču. Bija redzams, ka viņš ir Bristol City komandas atbalstītājs, un tas Harija sejā ievilināja smaidu.