Šis jautājums tā arī palika neatbildēts; Deimrels, kurš bija strauji parādījies uz skatuves, vienā mirklī ieņēma uz tās centrālo vietu, un nevarēja noliegt, ka viņš ir iedvesis dzīvību garlaicīgā lugā – neatkarīgi no tā, vai viņš bija ļaundaris vai tikai otrā plāna lomas tēlotājs.
Pa ceļam Venēcija nekādi nespēja izlemt, ko lai saka Obrijam. Ja viņa atklātu savu tikšanos ar Deimrelu, brālis varētu uzdot jautājumus, uz kuriem nāktos grūti atbildēt. Ja viņa neko neteiktu, bet Deimrels alktu iepazīties tuvāk, tad neapšaubāmi sastaptu arī Obriju. Bija maz ticams, ka lords varētu būt tik bezkaunīgs, lai atgādinātu par abu pirmās tikšanās detaļām, tomēr varētu izpaust, ka viņi ir runājušies, un Obrijs neapšaubāmi uzskatītu šāda neparasta notikuma nepieminēšanu par dīvainu. Tad Venēcija iedomājās par to, ka, visticamāk, Deimrels nemaz nepaliks ilgāk priorātā, un nosprieda rīkoties pēc sava prāta.
Galarezultātā viņa no sirds par to nopriecājās. Tas bija Obrijs, kurš pirmais ierunājās par Deimrela atgriešanos, taču visai nevērīgi, jo maz interesējās par kaimiņiem un vēl mazāk par cilvēku, ko nekad nebija redzējis. Pie vakariņu galda Obrijs izmeta: – Ak, starp citu! Ciematā dzirdēju, ka Deimrels atkal esot atgriezies, tikai bez pafosiešiem! Patiesībā viens pats.
– Ko, un tur nebriest nekāds skandāls? Tas neiepriecinās ziņkārīgos! Interesanti, kāds vējš viņu atpūtis?
– Jādomā, ka darīšanas, – Obrijs vienaldzīgi atbildēja. – Viņam ir pēdējais laiks parūpēties par saviem šejienes īpašumiem.
Venēcija piekrita, taču atturējās izteikties par šo tematu. Atkal to pieminēja nevis Obrijs, bet citi. Tik aizraujoši jaunumi apkaimē izplatījās ātri, un vēl pirms nakts iestāšanās gan aukle, gan Gārnardas kundze, noslēgušas pagaidu pamieru, vienā mutē apgalvoja, ka Venēcijai jāizturas piesardzīgāk un viņa nekādā gadījumā nedrīkst iziet aiz vārtiņiem bez pavadoņa. – Nevar zināt, kas tev draud, tā nerīkojoties, – aukle noslēpumaini noteica.
Laba vēlētājas Venēcija nomierināja, taču nākamajā dienā, kad Edvards Jārdlijs ieradās Anderšovā, gandrīz nonāca līdz savaldības zaudēšanai sarunā ar savu uzticamo pielūdzēju.
– Uzdrošinos apgalvot, ka viņš nepaliks priorātā ilgāk par vienu vai divām dienām, bet jums vajadzētu pārtraukt savas vientuļās pastaigas, kamēr viņš ir te, – Edvards noteica autoritatīvā tonī, kas viņai likās tik kaitinošs, ka vajadzēja norīt nepārdomātu atbildi. – Vai zināt? – viņš piebilda ar šķību smaidu. – Man nekad nav paticis šis jūsu paradums.
Ciemos atsteidzās arī Osvalds Denijs, taču viņa padomi aprobežojās ar dramatisku apgalvojumu, ka viņš pratīs atbildēt tam “zellim”, ja Deimrels uzdrošināsies Venēcijai uzmākties. Svarīgā rokas uzlikšana uz iedomāta zobena spala izjauca Venēcijas nopietnību, un viņa izplūda smieklos, liekot Osvaldam iesaukties: – Jūs smejaties, bet es esmu dzīvojis tur, kur dzīvību uzskata par lētu! Es apzvēru jums, ka man nebūs ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, ja nāksies izsaukt šo zelli uz divkauju pat par vismazāko jums adresēto apvainojumu!
Pēc tā visa Venēcija vairs nejutās pārsteigta, kad divas dienas vēlāk no Deniju karietes izkāpa lēdija Denija. Tomēr drīz vien izrādījās, ka lēdijas mērķis mazāk saistās ar jaunās draudzenes brīdināšanu netikties ar bēdīgi slaveno brunču mednieku un vairāk ar omulīgu patenkošanu par viņu. Lēdija patiešām bija sarunājusies ar Deimrelu! Pat vēl vairāk – sers Džons bija nejauši sastapis Deimrelu, izmantojis izdevību un mēģinājis iegūt viņa atbalstu kādā draudzes jautājumā. Kad izrādījās, ka Deimrels to uztver ar interesi, sers Džons aizveda viņu uz Ebersliju, lai sīkāk apspriestu problēmu, un beigās uzaicināja viņu paēst muižā pusdienas.
– Jūs varat iztēloties manu pārsteigumu, kad viņi abi ienāca iekšā! Jāatzīst, mīļā, ka es nejutos pārlieku priecīga, jo Klāra un Emilija sēdēja pie galda kopā ar mani. Lai arī Klāra nav no tām, kas ļauj sagrozīt sev galvu, Emilija šobrīd ir tajā vecumā, kad meitenes mēdz iemīlēties visnepiemērotākajos vīriešos. Tomēr izrādās, ka par to nevajag baidīties. Abas meitenes paziņoja, ka nekad nav jutušas lielāku vilšanos, jo Deimrels ir visai vecs un nepavisam nav izskatīgs!
– Vecs? – Venēcija neviļus iesaucās.
– Nu, tāds viņš izskatījās meiteņu acīs, – lēdija Denija paskaidroja. – Jādomā, ka viņam nav vairāk par četrdesmit gadiem, ja vispār ir tik daudz. Es īsti nezinu. Bērnībā viņš tikpat kā neuzturējās priorātā, tāpēc ka lēdija Deimrela izjuta milzīgu nepatiku pret Jorkšīru un nekad nebrauca šurp, atskaitot gadījumus, kad viņu zirgi piedalījās skriešanās sacensībās. Jūs to neatceraties, mana dārgā, taču viņa bija ļoti lepna un nelaipna sieviete, un es varu teikt par viņas dēlu, ka viņš nemaz neliekas tik augstprātīgs. Bez šaubām, viņam arī nav iemesla celt degunu gaisā! Tomēr Deimreli ir ļoti sena dzimta, un šī vīra tēvs, lai arī allaž izturējās visnotaļ pieklājīgi, esot bijis stipri iedomīgs. Nekas tāds nebija manāms, patiešām, man pat likās, ka lordam piemīt par maz svarīguma! Es negribu teikt, ka man viņa izturēšanās dēļ rastos netīksme pret viņu, tomēr viņam piemīt savāda, saraustīta maniere, kas šķiet pārāk nevērīga, lai man patiktu! Meitenes Deimrelu novērtēja visai zemu, tomēr uzdrošinos teikt, ka tā nebūtu, ja viņš būtu izturējies pret meitenēm mazliet laipnāk. Viņš tik tikko pārmija ar abām duci vārdu, turklāt tie bija visnepieciešamākie!
– Cik nejauki! – noteica Venēcija. – Viņš ir… tas ir, viņš izklausās visai dīvains.
– Jā, taču es jutos pateicīga par to! – lēdija nopietni noteica. – Padomājiet tikai, kā es justos, ja viņš būtu izrādījies patīkams! Un sera Džona apgalvojumi, ka dārgā Klāra nav pietiekoši skaista, lai izpelnītos tāda cilvēka interesi, nepavisam nav pamatoti, turklāt šķiet pilnīgi nedabiski, jo attiecas uz viņa miesīgo meitu! Par tādu runāšanu sers Džons dabūtu pēc nopelniem, ja Deimrels būtu metis acis uz Klāru. Turklāt Džons pats atveda lordu uz mūsmāju. Taču viņš tikai apgalvo, ka nevēlas ķīvēties ar kaimiņiem, un tas man šķiet absurdi, jo Deimrels ir nejauks un var izturēties nepiedienīgi pret ikvienu sievieti. Tās nu gan ir saprātīgas runas, kad ikviens zina, ka viņš bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem pavedināja lēdiju viņas vīra deguna priekšā!
– Kas tā sieviete bija? – Venēcija ziņkārīgi pavaicāja. – Kas ar viņu notika?
– To nu es nezinu, taču viņa bija viena no Rendlšemu meitenēm. Viņas bija trīs, un visas ļoti skaistas, kas bija pluss, tāpēc ka Rendlšems bija nabadzīgs kā baznīcas žurka, tomēr meitas izdevīgi apprecējās! Negribu teikt, ka viņa būtu tikusi pie bagātības, un es nenovēlētu tādu likteni kādai no savām meitām, pat ja sers Džons būtu tikpat briesmīgi bezatbildīgs, par kādu bija izdaudzināts Rendlšems. Vīram bija ārkārtīgi dīvains uzvārds. Vobsters! Jādomā, ka viņš jau piedzima ar biksēm un kurpēm kājās, taču viņa tēvs bija briesmīgs iznirelis, bet viņa vectēvu vispār neviens nepazina! Klīst baumas, ka viņam esot piederējis lombards, vismaz tā stāstīja mans brālis Džordžs, taču es uzdrošinos apgalvot, ka tās ir tikai runas. Lai vai kā, Gregorijs Vobsters bija bagāts kā ķēniņš Mids un tāpēc bija gaidīts viesis pie lorda Rendlšema. Atceros, ka viņš mēdza izlikties par nezin cik smalku, taču kritiskā brīdī izgāzās kā veca sēta. Un laulības šķiršanai viņš nepiekrita ne par kādu naudu! Viņš uzvedās ārkārtīgi zemiski, jo alka atriebties, un, ja nebūtu lauzis kaklu, apgāzdamies ar divričiem Ņūmārketroudā, tā nabaga sieviete vēl aizvien būtu precējusies ar viņu! Taču tas notika savus trīs gadus pēc laulības izjukšanas. Ir skaidri zināms, ka viņa neapprecēja Deimrelu, lai gan, protams, visi to gaidīja. Diemžēl iemesli nav nojaušami. Tas mudina mani būt visai zemās domās par lordu, un es nevēlos uzņemt viņu savā mājā! Vēl vairāk… Ja viņš domāja, ka pametīs lēdiju Sofiju un tādējādi varēs salīgt mieru ar savu ģimeni, tad dabūja, ko gribēja, jo viņi pilnībā norobežojās un tikai pēc lēdijas Deimrelas nāves dēls atgriezās Anglijā. Patiešām, ja nebūtu mantojis pamatīgu žūksni no vecā Metjū Stouna, kurš bija viņa krusttēvs un ieguva bagātību Vestindijā, es uzdrošinos teikt, ka Deimrels būtu nonācis pilnīgā nabadzībā un nemaz nespētu aizbēgt ar lēdiju Sofiju! Tas vien pierāda, cik muļķīgi ir novēlēt mantu jauniem vīriešiem.
– Ģimene atteicās no viņa? – Venēcija iesaucās. – Labāk būtu likušies mierā!
– Kāpēc? – lēdija Denija atkārtoja.
– Tāpēc, ka izturējās pret Deimrelu tik slikti, kad viņš pataisīja sevi par muļķi ar to lēdiju Sofiju. Kad tas notika, viņam bija divdesmit divi gadi, vai ne? Uzdrošinos apgalvot, ka sieviete bija vecāka par viņu, vai ne?
– Šķiet, ka dažus gadus vecāka, bet…
– Tad nav jāšaubās, ka tā vairāk bija viņas nekā jaunekļa vaina, kundze! Un, lai arī man šķiet, ka viņam beigās vajadzēja dāmu apprecēt, es tā vien domāju, ka lēdija Sofija saņēma nopelnīto tikai tad, kad viņš to neizdarīja. Patiesībā es sāku gandrīz vai just līdzi Negantajam baronam. Vai viņš gatavojas ilgi palikt Jorkšīrā? Vai mums vajadzētu viņu sveicināt?
– Man tas būs jādara, ja mēs viņu satiksim, taču es esmu apņēmusies pielūkot, lai tas nebūtu nekas vairāk par pieklājīgu mājienu; un, runājot par viņa aicināšanu pie mums uz viesībām, es esmu lūgusi seram Džonam, lai viņš to neprasa no manis! “Saki man, kuru no mūsu paziņām tu ielūgsi reizē ar viņu?” es jautāju. “Jārdlijus? Treinus? Nabaga Motkomas kundzi? Vai arī tev prātā ir mūsu jaukā Venēcija?” Man prieks, ka viņš saprata, cik tas būtu nepiedienīgi. Par laimi, Deimrels ir vecpuisis un nedrīkst aicināt dāmas uz savām viesībām. Es negribu ielaisties ar viņu nekādās tuvākās attiecībās. Ja džentlmenis vēlas viņu apciemot, lai tā būtu.
Izdarījusi šo spožo secinājumu, lēdija Denija devās projām, atstādama savu jauno draudzeni mokāmies pretrunās un nezinām, vai ilgojas, lai Deimrels atrod kādu iespēju vēlreiz ar viņu tikties vai aizbrauc no priorāta. Bez šaubām, bija garlaicīgi samierināties tikai ar pastaigām parkā, un Venēcija nosprieda, ka tāds nu būs viņas liktenis, ja vien viņa nedosies izjādē kopā ar Obriju. Lai arī neievērodama aukles noslēpumainos brīdinājumus, Venēcija labi apzinājās, ka Deimrels varētu viņai uzglūnēt. Nebija ne mazāko šaubu par to, ka tad, ja ieraudzītu meiteni pastaigājamies vienu pašu, Negantais barons nospriestu, ka viņa ir ar mieru pieņemt uzmanības apliecinājumus. “Visā visumā,” viņa domāja, “vajadzētu priecāties, ja uzzināšu par viņa aizbraukšanu.” Viņš bija bīstams, viņa uzvedība bija nepiedodama, un atkārtota tikšanās ar viņu būtu demoralizējoša meitenei, kura dzīvojusi tik noslēgtu dzīvi kā Venēcija.
Taču, kad pagāja nedēļa un no Deimrela netika saņemtas nekādas vēstis, viņas interese saasinājās. Viņš vēl aizvien dzīvoja priorātā, taču necentās iepazīties ar kaimiņiem. Ciema baumotāji pārsteigti ziņoja, ka viņš patiešām ir pievērsies muižas uzturēšanas jautājumiem, un Kroids, viņa daudz cietušais pārvaldnieks, kuram pirmo reizi tika ļauts atklāt saimniekam visas kliedzošās vajadzības, beidzot sajuta atmirdzam cerību stariņu; lai arī viņa gaišība vēl nebija piekritis tēriņiem, viņš vismaz ieklausījās padomos, pats savām acīm redzēdams, kā laba zeme nekopta aiziet postā. Skeptiskais Edvards sacīja, ka vienīgais, kas varētu pamudināt Deimrelu iztērēties remontiem un uzlabojumiem, būtu vēlēšanās iegūt no muižas lielāku peļņu, ko izšķiest savām izklaidēm. Venēcijai būtu aizdomas, ka piepešā interese par mantojumu nav nekas cits kā vien attaisnojums, kas ļauj ilgāk uzturēties priorātā. Viņa nosprieda, ka pasvešajam kaimiņam nenāktos grūti atrast kādu ieganstu, lai paciemotos Anderšovā. Diemžēl viņa bija pārāk nevainīga, lai saprastu, ka Deimrels ir prasmīgs spēlētājs flirta mākslā un izmanto iedarbīgo mocīšanas taktiku. Tagad viņa bija spiesta secināt, ka patiesībā vīrietis nemaz nav tik ļoti ieinteresējies par viņu, kā sākotnēji bija licies. Anderšovā viņu negaidīja nekas cits kā vien strikts atteikums, tomēr tas, ka nebija iespējams to izteikt, raisīja vilšanos. Venēcija neviļus sāka iztēloties otro tikšanos un, dusmodamās pati uz sevi un uz Deimrelu par to, ka viņš to tik zemu vērtē, nonāca tik tuvu niknumam, ka Obrijs pat apjautājās, vai viņa labi jūtas.
Un beigu beigās izrādījās, ka otro tikšanos sarīkoja nevis viņa vai Deimrels, bet gan Obrijs.
Deimrels jāja mājup kopā ar Kroidu pēc kārtējās apskates, kad vārgs palīgā sauciens lika viņam apklust pusvārdā un paraudzīties apkārt. Sauciens atkārtojās, un Kroids, izslējies seglos, lai varētu saskatīt pāri ceļmalas dzīvžogam, izsaucās: – Augstais Dievs, tas ir Obrija kungs! Ak, es tā jau domāju! Tas jaunais bērais kumeļš ir viņu nometis; es to vienmēr esmu paredzējis! Ja jūsu gaišība mani atvainos, man jādodas viņam palīgā.
– Jā, bez šaubām. Vai te ir vārtiņi, vai arī mums jāspraucas cauri dzīvžogam?
Vārtiņi atradās mazliet tālāk, un pēc īsa brīža abi vīrieši bija nolēkuši no zirgiem, un Kroids notupās pie Obrija, kurš gulēja līdzās grāvim, kas kopā ar dzīvžogu nošķīra labības lauku no ganībām. Nelielā attālumā atradās viņa zirgs, kas nervozi atkāpās, Deimrelam tuvojoties. Kļuva skaidrs, ka dzīvnieks klibo.
"Venēcijas mīla" отзывы
Отзывы читателей о книге "Venēcijas mīla". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Venēcijas mīla" друзьям в соцсетях.