Aukle bija pienākusi tuvāk patiesībai, nekā pati to nojauta, bet iedvest to aizbilstamajai nespēja. Venēcijai nepiemita ne mazākā viltība vai samākslotība; viņa pazina pasauli tikai pēc izlasītajām grāmatām; pieredze viņai nebija mācījusi apšaubīt patiesos nolūkus, kādi varēja būt cilvēkam, kas izrādīja viņai laipnību. Tāpēc tad, kad Deimrels ieraudzīja karieti nogriežamies ap stūri un izgāja ārā sagaidīt savu viešņu, tā nebija nedz nikna dieviete, nedz jauna un pašcieņas pilna dāma, kas izlēca no braucamā un pastiepa pretī abas rokas, bet gan skaista, nesamaitāta būtne, kuras atklātajās acīs bija lasāms nevis nodoms, bet tikai siltas pateicības mirdzums. Kad viņš satvēra meitenes rokas, viņa iesaucās: – Es esmu jums tik ļoti pateicīga! Kaut es spētu to izteikt, taču tā vien šķiet, ka varu vien pateikties. – Viņa piebilda, kautri smaidot: – Turklāt jūs man atrakstījāt tik mierinošu vēstuli! Tas bija ļoti laipni. Vai jūs zinājāt, ka biju noraizējusies līdz nāvei? Ak, lūdzu, pasakiet man, ka tā ir patiesība un viņš nav nopietni savainojies!

Pagāja kāds brīdis, iekams lords atbildēja un palaida vaļā meitenes plaukstas. Vecā, izbalējušā kleitā, ar nekārtīgi zem cepures sabāztiem matiem un pietvīkušu seju viņa bija Deimrelam izskatījusies neparasti skaista; tagad viņa bija ģērbusies vienkārši, taču apburoši – bāli dzeltenā muslīna kleitā un nebalinātu salmu cepurē, kuras priekšdaļa veidoja ietvaru viņas burvīgajai sejiņai, kas nebija nedz pietvīkusi, nedz sašutusi, bet uzsmaidīja viņam neslēptā draudzīgumā un lika elpai aizrauties. Neapzinādamies, ka turpina turēt meitenes plaukstas pārāk ciešā tvērienā, viņš stāvēja sastindzis līdz mirklim, kad aukle atsauca viņu īstenībā ar nokremšļošanos zīmīgā un draudīgā manierē. Tad Deimrels ātri atguvās un ierunājās:

– Ak jā, Lenjonas jaunkundz! Uzskatu, ka tā ir tīra patiesība, taču, lai arī man ir zināma pieredze ar lauztiem kauliem, es neko nezinu par jūsu brāļa veselības problēmām, tāpēc iedomājos, ka nenāks par ļaunu aizsūtīt pēc ārsta. Ceru, ka nepaies ilgs laiks un viņš ieradīsies. Tikmēr jūs droši vien nepacietīgi vēlaties ieraudzīt zēnu. Es tūlīt pat vedīšu jūs pie viņa.

– Pateicos! Kā jūs redzat, es esmu paņēmusi līdzi mūsu aukli, un viņa vēlas palikt šeit, lai parūpētos par Obriju, ja drīkst.

– Ak, tas ir lieliski! – Deimrels noteica, uzjautrināti pasmaidīdams par stīvās moralizētājas naidīgo acu skatienu. – Jūs labi zināsiet, ko darīt, un kopā ar jums viņš jutīsies gandrīz kā mājās.

– Vai viņam ļoti sāp? – Venēcija satraukti ievaicājās, kad Deimrels ieveda viņu mājā.

– Nē, nu vairs ne. Es iedevu viņam mazliet opija tinktūras, un izskatās, ka viņš jūtas ciešami. Diemžēl būs mazliet miegains.

– Opija tinktūru? – Venēcija iesaucās. – Ja viņš bija ar mieru norīt to, tas nozīmē, ka viņš briesmīgi cieta! Obrijs nekad nelieto tādas zāles, pat ne visvājākos opiātus, lai aizmigtu, ja sāk sāpēt gūža!

– Viņš nepavisam to nenorija no laba prāta, varat man ticēt! – Deimrels atbildēja, vezdams meiteni cauri akmens plāksnēm izliktajam vestibilam uz kāpņu pusi. – Es cienu viņa nostāju, taču būtu muļķīgi ļaut viņam tēlot spartiešu jaunekli situācijā, kad ciešanu avots, ja vien es ļoti nekļūdos, drīzāk ir bailes par to, ka viņš varbūt kļuvis par invalīdu, nevis zilumi un sasitumi. Vismaz tā es spriedu!

– Jums bija pilnīga taisnība, – Venēcija piekrita. – Taču, ja vien jūs neiebarojāt zāles viņam ar spēku, ko jūs, cerams, nedarījāt, es nespēju iztēloties, kā jūs pierunājāt viņu tās iedzert, jo es nepazīstu otru tik spītīgu cilvēku kā viņš!

Deimrels iesmējās. – Nē, nē, man nenācās ķerties pie vardarbības! – Runājot viņš atvēra durvis uz Obrija istabu un nostājās malā, lai ielaistu Venēciju iekšā.

Obrijs gulēja lielā gultā ar baldahīnu un bija ģērbies naktskreklā, kas izrādījās viņam vairākus izmērus par lielu, – viņš atgādināja ēnu, tomēr likās mazliet atguvis sejas krāsu. Sajutis māsas pirkstu uz rokas, viņš atvēra acis, miegaini viņai uzsmaidīja un nomurmināja: – Muļķīgi! Es esmu tikai uzsitis pāris zilumus, mana dārgā, nekā nopietna! Man šķiet, es viņu pārslogoju. Tas ir, Rufusu.

– Labāk paklusē! – Venēcija sirsnīgi noteica.

– Es zinu. Deimrels apgalvoja, ka man piemīt vairāk izturības nekā veselā saprāta. – Viņa skatiens pievērsās auklei, kura, nolikusi uz grīdas piekrautu ceļasomu, sāka atbrīvoties no cepures kā cilvēks, kas ir apņēmies palikt pie Obrija neatkarīgi no tā, kādas tam varētu būt sekas. Obrijs aizsmakušā balsī nočukstēja: – Ak nē, mans Dievs! Kā tu varēji, Venēcij? Ved viņu projām! Lai velns par stenderi paliek, ja es ļaušu viņai rosīties ap mani, it kā es būtu kāds zīdainis!

– Nepateicīgais zellis! – piezīmēja Deimrels. – Jūs dabūtu, ko gribētu, ja aukle uzklausītu jūsu teikto un atstātu jūs manā žēlastībā! Man noteikti vajadzētu jūs piekaut.

Par lielu izbrīnu Venēcijai, šī piebilde ne tikai neaizvainoja Obriju, bet pat lika viņam pasmieties. Pagriezis galvu uz spilvena tā, lai varētu uzlūkot Deimrelu, viņš sacīja: – Un kā jums tas patiktu, ser?

– Stipri vien, patiešām! Jums ir vairāk paveicies, nekā jūs pats to nojaušat.

Obrijs savilka seju grimasē, taču, kad Deimrels bija izgājis no istabas, viņš noteica: – Man viņš patīk, vai zini? Pasaki viņam visu, ko pienākas teikt, labi? Nedomāju, ka es būtu to izdarījis, lai gan vajadzētu.

Venēcija nomierināja brāli, un viņš atkal aizvēra acis. Drīz Obrijs bija iemidzis, tāpēc Venēcijai nekas cits neatlika kā vien sēdēt un gaidīt doktora Bentvērta ierašanos, kamēr aukle izkravāja ceļasomu, cieši sakniebusi lūpas nosodījuma pilnā izteiksmē vai dažkārt tās pavērusi, lai nočukstētu Venēcijai domātus brīdinājumus par krišanu ļaundaru lamatās. Pēc brīža Imberas kundze viņu aizveda uz blakus esošo ģērbistabu, un Venēcija varēja kavēt laiku pēc saviem ieskatiem. Viņai nebija citas nodarbošanās kā vien apceres, un pa logu varēja redzēt novārtā pamestu dārzu rudens saules staros. Domās to izravējusi, sastādījusi dobēs savus iemīļotākos augus un norīkojusi pāris vīriešus pie mauriņa pļaušanas, viņa ieprātojās, cik ilgi vajadzēs tā sēdēt bez darba. Venēcija baidījās, ka varētu paiet ne mazums laika – Jorka atradās divpadsmit jūdžu attālumā, un bija vairāk nekā iespējams, ka aizņemtais ārsts nevar nekavējoties steigties pie Obrija.

Kad aukle atgriezās istabā, Venēcija ar prieku konstatēja, ka viņas bargā sejas izteiksme ir mazliet atmaigusi. Aukles uzskati par Deimrela morāli un pārliecība par to, ka viņa gals varētu kļūt par mācību citiem grēciniekiem, palika nemainīga, taču zināmā mērā viņu nomierināja atklājums, ka Deimrels licis Imberas kundzei ne vien uzklāt auklei gultu ģērbistabā, bet arī izpildīt jebkādus viņas norādījumus. Vēl vairāk, viņa sulainis pretēji gaidītajam bija nevis kāds glums nekauņa, bet gan ļoti cienījams vīrs, kurš izturējies pret aukli ārkārtīgi pieklājīgi, pakļāvies viņas norādēm un lūdzis atļauju palīdzēt slimnieka aprūpē. Izskatījās, ka aukle ir labprāt piešķīrusi sulainim šo godu, bet palika noslēpumā iemesli – vai viņa to darījusi tāpēc, ka pārliecinājusies par kalpotāja taktu, vai tāpēc, ka Obrijs neapšaubāmi pretotos jebkādiem mēģinājumiem padarīt viņu par kopjamu slimnieku. Aukle centās iegalvot Venēcijai, ka viņai nepavisam nav jāuzturas priorātā kaut vienu lieku sekundi. Tanī mirklī Obrijs pamodās visai neapmierināts un sūdzējās, ka viņam ir karsti, neērti un griboties dzert. Aukle nosprieda, ka tā ir izcila izdevība nomainīt Deimrela neķītro naktskreklu ar kādu no Obrija ģērbiem, tāpēc pasauca palīgā Mārstonu un bija iegrimusi darbos, kad Deimrels ienāca istabā, lai uzaicinātu Venēciju kopā nobaudīt vakariņas. Pirms vēl aukle bija aptvērusi šādas rīcības nekaunību, uzaicinājums jau bija pieņemts un Deimrels veda Venēciju ārā no istabas.

– Pateicos jums! – Venēcija noteica, kad viņš aizvēra durvis. – Jūs ieradāties tieši tajā brīdī, kad nabaga aukle pārmeta Obrijam apnicīgo gaušanos un nepaguva aizdomāties par to, ko varētu darīt es!

– Jā, šo šķērsli man neizdotos tik viegli pārvarēt, – Deimrels piekrita. – Vai jūs būtu ieklausījusies viņas iebildumos?

– Nē, taču viņa ir pārliecināta par savu taisnību, tāpēc ir gluži iespējams, ka pateiktu jums kaut ko nepieklājīgu, kas man liktu gluži vai iegrimt zemē aiz kauna.

– Ak, neraizējieties par to! – viņš smiedamies noteica. – Tikai pasakiet man, kā man vajadzētu viņu uzrunāt!

– Mēs viņu allaž esam saukuši par aukli.

– Par to nav šaubu! Taču man neklātos jūs atdarināt. Kāds ir viņas vārds?

– Pridija. Kalpotāji dēvē viņu par Pridijas kundzi, lai gan nezinu, kāpēc tā, jo viņa nekad nav bijusi precējusies.

– Lai būtu Pridijas kundze. Jūs man neiestāstīsiet, ka es viņas acīs atrodos augstāk par kalpotāju! – Nevaldāmi smiekli mudināja Deimrelu paraudzīties uz Venēciju, kuras acīs viņš saskatīja neslēptu uzjautrinājumu, tāpēc noprasīja: – Kas ir? Vai es atrodos augstāk?

– Nedomāju vis, – Venēcija piesardzīgi atbildēja. – Vismaz es nekad neesmu dzirdējusi aukli sakām pat par veļas mazgātāju, ka viņu apēdīs vardes!

Viņš iesmējās. – Augstais Dievs, vai tāds liktenis gaida mani?

Juzdamās iepriecināta par to, ka arī lords smejas par šo absurdu, Venēcija viņam uzsmaidīja un sacīja: – Jā, turklāt jūsu pēcnācēji kļūs par kāpuru laupījumu.

– Ak, pret to man nav iebildumu! Lai mani pēcnācēji tiek kāpuriem!

– Nē, kā jūs varat runāt tik muļķīgi? Ar tiem taču ir domāti jūsu bērni!

– Bez šaubām! Ikvienu manu ārlaulības bērnu kāpuri var dabūt līdz ar manu svētību, – viņš atcirta.

– Mazie nabadziņi! – Venēcija noteica, pēc brīža domīgi piebilzdama: – Nevarētu gan teikt, ka ir viegli iztēloties, kādu kaitējumu viens kāpurs varētu viņiem nodarīt.

– Vai zināt, ka esat ļoti savāda meitene? – viņš piepeši iejautājās.

– Kāpēc? Vai es pateicu kaut ko nevajadzīgu? – Venēcija visai satraukti iejautājās.

– Gluži otrādi. Baidos, ka to izdarīju es.

– Vai tiešām? – Viņa sarauca pieri. – Ārlaulības bērni? Nu, tā bija mana vaina, ka es vispār pieminēju jūsu bērnus. Es taču zinu, ka jūs neesat precējies. Vai jūs… Nē.

Viņa lūpas notrīsēja, tomēr viņš nopietni atbildēja: – Katrā ziņā es neko par to neesmu dzirdējis.

Par atbildi Venēcija šķelmīgi pasmaidīja. – Jā, es gribēju jums to jautāt, – viņa atklāja. – Lūdzu piedošanu! Redziet, es tik reti runāju ar kādu, izņemot Obriju, ka sabiedrībā aizmirstu domāt līdzi tam, ko saku.

– Nevaldiet savu mēli manis dēļ! – Deimrels noteica, ievezdams meiteni ēdamzālē. – Man patīk jūsu tiešums, un es neciešu jaunkundzes, kuras sarkst un bālē!

Venēcija apsēdās Imbera atvilktajā krēslā. – Nez vai es kādreiz pat zaļajā jaunībā esmu tā darījusi.

– Un tas bija tik sen! – Deimrels noteica, nopētīdams viņu.

– Tagad man ir jau divdesmit pieci.

– Ticēšu jums uz vārda, tomēr apgaismojiet mani! Vai jums nepatīk mans dzimums, vai arī jūs esat nodevusi zvērestu dzīvot celibātā?

– Man gribētos, lai jūs mani nesmīdinātu tieši tad, kad es ēdu zupu! Es gandrīz aizrijos! Skaidrs, ka ne!

– Tādā gadījumā Jorkšīras puišiem jābūt lieliem tūļām! Šķiet, ka zupa sastāv tikai no sīpoliem, tāpēc nebrīnos, ka jūs aizrijāties. Un, cik redzu, – viņš noteica, nopētīdams dažādos ēdienus, kas bija salikti uz galda, – tālāk mūs gaida kaut kas vēl ļaunāks. Pie joda, kas tā par putru, Imber?

– Teļa gaļa, milord, ar bešamela mērci… Imberas kundze nebija gatava viesiem, – Imbers atvainodamies noteica. – Taču te ir jērgaļa mīklā un irbes otrajā ēdienā, ar franču pupiņām un sēnēm, un… un augļu trauks, par kuru Imberas kundze lūdz jums piedošanu, jaunkundz. Lords nemēdz ēst saldumus, tāpēc viņa nebija pagatavojusi ne krēmu, ne želeju, un, kā jūs zināt, jaunkundz, tādas lietas prasa laiku.

– Es esmu pārsteigta par to, kā nabaga Imberas kundze spējusi sagādāt tik daudzus ēdienus, – Venēcija uzreiz atbildēja. – Ar tādu sajukumu mājā viņai noteikti nebija neviena brīva brītiņa! Lūdzu, pasakiet viņai, ka man ārkārtīgi garšo teļa gaļa, bet nepavisam negaršo želeja!

Deimrels uzlūkoja viņu ar smaidu acīs. Kamēr Imbers vāca nost tukšos zupas šķīvjus, viņš ierunājās: – Jūsos viss ir skaists, jūsu seja, jūsu vārds un jūsu izturēšanās. Pastāstiet man par savu dzīvi! Kāpēc es neesmu redzējis jūs agrāk? Vai jūs nekad nebraucat uz Londonu?

Venēcija papurināja galvu. – Nē, lai gan varbūt es to darīšu, kad Obrijs nākamgad iestāsies Kembridžā. Ja runājam par manu dzīvi, tad te ir tikai viena atbilde… Nav nekā stāstāma, milord!

– Vai tas nozīmē, ka jūs dzīvojat ilgās? Ceru, jūs negrasāties man iestāstīt, ka esat iegrimusi melanholijā, jo es varētu apzvērēt, ka jums tādas nav!

– Žēlīgais Dievs, skaidrs, ka ne! Bet visu savu mūžu es esmu nodzīvojusi Anderšovā un neesmu izdarījusi neko tādu, kas būtu sarunas vērts. Jūs varētu man pastāstīt kaut ko par savu dzīvi!

Deimrels aši pacēla skatienu no pasniedzamā ēdiena, un viņa acis satumsa. Venēcija uz to atbildēja, jautājoši saraukdama pieri, un redzēja, kā vīrieša lūpas savelkas smīnā, kas viņu padarīja līdzīgu Korsāram. – Nedomāju vis, – viņš sausi novilka.