– Vismaz kaut ko! – Venēcija nepacietīgi iesaucās. – Nevar būt, ka esat nodzīvojis visu savu dzīvi, nonākot muļķīgās nepatikšanās!

Neglītais vaibsts nozuda, un Deimrels izplūda smieklos. – Varat būt droša, ka lielāko daļu no tās! Ko jūs īsti gribētu dzirdēt?

– Man gribētos uzzināt par vietām, kuras jūs esat apceļojis. Jūs taču esat daudz ceļojis, vai ne?

– Jā gan!

– Es apskaužu jūs par to. Man allaž ir gribējies to darīt. Uzdrošinos apgalvot, ka man tas nekad neizdosies, tāpēc ka uz vientuļām sievietēm attiecas daudzi aizliegumi, tomēr es vēl aizvien turpinu sapņot par visām tām svešajām vietām, par kurām lasu grāmatās.

– Nē, nē, nedariet tā! – viņš lūdzās. – Ticiet man, tādi sapņi ir kā sēklas, no kurām izaug dīvainības! Tas var beigties tāpat kā tai nabaga Stenhopai, kura sāka komandēt nelabi smirdošu beduīnu ordas!

– Varat ticēt, ka tas man nedraud! Izklausās visai nepatīkami un tikpat garlaicīgi kā mana līdzšinējā dzīve. Jūs pieminējāt lēdiju Hesteri. Vai esat viņu kādreiz sastapis?

– Jā, Palmīrā… aizmirsu, kurā gadā. Trīspadsmitajā? Četrpadsmitajā? Tas nav svarīgi.

– Vai bez Levantes jūs esat bijis arī Grieķijā? – Venēcija pajautāja.

– Jā gan. Vai jūs apgūstat klasiku?

– Nē, es ne, bet Obrijs gan. Lūdzu, pastāstiet viņam par to, ko esat redzējis Atēnās! Viņš par tādām lietām var parunāt tikai ar Eperseta kungu. Vikārs ir ļoti mācīts vīrs, taču nav savām acīm redzējis to, ko jūs!

– Es pastāstīšu Obrijam par visu, ko viņš vēlēsies zināt, ja vien jūs, noslēpumainā Lenjonas jaunkundz, atklāsiet man to, ko vēlos zināt es!

– Labi, – viņa rātni atbildēja. – Lai gan paliek mīkla tas, ko stāstīt un kāpēc jūs saucat mani par noslēpumainu!

– Par noslēpumainu es saucu jūs tāpēc, ka… – Viņš apklusa, juzdamies uzjautrināts par nevainīgi gaidpilno izteiksmi meitenes acīs. – Jums ir divdesmit pieci gadi, jūs esat neprecējusies un, cik noprotu, bez pielūdzējiem!

– Gluži otrādi! – iesaucās Venēcija, piemērodamās viņa noskaņojumam. – Man ir divi pielūdzēji! Viens no viņiem ir pārmērīgi romantisks, bet otrs…

– Jā? – viņš mudināja.

– Cienījams! – viņa secināja un sāka smieties, kad Deimrels saķēra galvu rokās.

– Bet jūs esat nepārspējama!

– Vai tiešām? Patiesībā tur nav nekāda noslēpuma, jo mans tēvs bija vientuļnieks.

– Tas izklausās neloģiski.

– Nē, tas ir visbūtiskākais visā šajā stāstā.

– Dieva dēļ, vai viņš ieslēdza jūs arī?

– Ne gluži, lai gan bieži vien ir šķitis, ka viņš to labprāt būtu izdarījis. Redziet, mana māte nomira. Jādomā, ka tēvs viņu bija mīlējis visai izmisīgi, jo pēc tam iekrita visdziļākajā letarģijā un kļuva tāds pats kā Henrijs Pirmais. Nekad vairs nesmaidīja! Es nevaru jums izstāstīt, kā tas bija, tāpēc ka viņš neļāva pieminēt mātes vārdu, turklāt man tolaik bija tikai desmit gadu un es daudz nepazinu nevienu no viņiem. Patiesībā es tikai ar pūlēm spēju atcerēties, kāda izskatījās mana māte. Viņa bija skaista un valkāja skaistas drānas. Diemžēl tētis pēc viņas nāves noslēdzās, un man šķiet, ka līdz brīdim, kad man apritēja septiņpadsmit, viņš ne reizes nepārmija ne vārda ar kādu, kas nedzīvoja mūsu mājā!

– Augstais Dievs! Vai viņš bija sajucis prātā?

– Nē! Tikai savādnieks, – Venēcija atbildēja. – Viņš nekad neraizējās par kādu citu, allaž domāja tikai par sevi, taču tā jau laikam savādnieki dara. Tomēr, kad es pieaugu, viņš atļāva lēdijai Denijai un Jārdlija kungam reizi pa reizei aizvest mani uz ballēm Jorkā un pat atvēlēja man veselu nedēļu Herogeitā kopā ar krustmāti Hendredu! Es cerēju, ka varēšu apciemot viņu Londonā, kur viņa būtu mani ievedusi sabiedrībā. Viņa to piedāvāja, taču tēvs neko negribēja par to dzirdēt. Krustmāte vairs neuzstāja.

– Nabaga Venēcija!

Varbūt meitene ievēroja, ka Deimrels ir nosaucis viņu vārdā, taču to neizrādīja, tikai pasmaidīja un sacīja: – Jāteic, ka tolaik es jutos bēdīga par to, taču beigu beigās tāpat nebūtu aizbraukusi, pat ja tētis piekristu, jo Obrijs vēl aizvien bija piekalts pie gultas un es nevarētu viņu atstāt.

– Tātad jūs nekad neesat bijusi nekur tālāk par Herogeitu? Nav brīnums, ka jūs sapņojat par ceļošanu! Kā jūs spējāt izturēt tik neciešamu tirāniju?

– Ak, tētis bija nepiekāpīgs tikai šajā jautājumā! Visādi citādi es varēju rīkoties pēc sava prāta. Es nebiju nelaimīga… Vai jūs domājāt, ka biju? Nepavisam ne! Varbūt šad un tad man kļuva garlaicīgi, taču visumā man bija pietiekoši daudz darāmā ar mājsaimniecības vadīšanu un rūpēm par Obriju.

– Kad jūsu tēvs nomira? Jādomā, ka pagājuši jau vairāki gadi? Kāpēc jūs palikāt te? Vai pieraduma spēks ir tik liels?

– Nē, taču apstākļi gan! Redziet, mans vecākais brālis kalpo pie lorda Hilla, un kādam ir jārūpējas par Anderšovu, kamēr Konvejs nav nolēmis māju pārdot. Un vēl jau ir arī Obrijs. Diez vai viņš gribētu kaut kur pārcelties, tāpēc ka tad viņš vairs nevarētu mācīties pie Eperseta kunga, un es nevaru atstāt viņu vienu.

– Es ticu, ka viņš ilgotos pēc jums, bet…

Viņa iesmējās. – Obrijs? Ak nē! Obrijam grāmatas patīk labāk nekā cilvēki. Redziet, es baidos, ka aukle varētu padarīt viņu vai traku, cenšoties ietīstīt siltās dūnās, un to viņš nespēj izturēt. – Venēcija sarauca pieri. – Kaut nu viņa nenokaitinātu Obriju līdz nāvei, atrodoties šeit! Ja es nebūtu paņēmusi aukli uzreiz līdzi, viņa atnāktu kājām. Turklāt viņa zina, ko darīt, kad Obrijs ir apslimis, un es nevarētu atstāt visas rūpes par viņu pilnībā uz jūsu pleciem. Varbūt Bentvērta kungs pateiks, ka viņš var atgriezties mājās.

Vēlāk ārsts gan izkliedēja bažas par to, ka Obrijs būtu nopietni savainojis gūžu, taču strupi noraidīja aukles ierosinājumu pārvest slimnieku uz mājām. – Jo nekustīgāk viņš gulēs, – sacīja doktors Bentvērts, – jo ātrāk sadzīs sarautās saites. – Aukle uzņēma šo verdiktu stipri negribīgi, taču Obrijs, kuram bija vajadzīga liela izturība, lai izciestu ārsta pārbaudi, sajutās dziļi atvieglots.

Ar pieredzes radītu takta sajūtu Venēcija nebija pavadījusi ārstu slimnieka istabā. Viņa palūdza Deimrelu izdarīt to viņas vietā, un viņš pamāja un īsi noteica: – Jā, es iešu. Neraizējieties! – Pagāja vairākas minūtes, pirms Venēcija attapās, ka ir uzrunājusi viņu kā ilggadēju draugu. Tad ar zināmu izbrīnu viņa atminējās ieilgušās vakariņas un to, kā viņi bija sēdējuši un sarunājušies vēl ilgi pēc tam, kad Imbers novāca galdu. Deimrels bija atzvilis grebtajā krēslā ar portvīna glāzi garajos pirkstos, bet viņa uzlikusi elkoņus uz galda un turējusi vienā rokā pusapēstu ābolu. Krēsla bija nemanot iezagusies istabā, un Imbers atnesa sveces augstos, ar vasku notecējušos svečturos un novietoja tos uz galda, izveidojot gaismas laukumu, kurā viņi bija sēdējuši, visapkārt sabiezējot tumsai. “Par ko mēs runājām šīs omulīgās stundas laikā? Par visu vai varbūt ne par ko,” Venēcija secināja un atskārta, ka ir atradusi draugu.

Pavēstījis, ka neiesaka pārvietot Obriju prom no priorāta, ārsts šķita reizē pārsteigts un atvieglots par to, ka meitene uztver šo spriedumu tik mierīgi. Atvainošanās, kas ieskanējās Bentvērta balsī, sākotnēji Venēciju samulsināja, taču vēlāk viņa saprata, ko ārsts gribējis teikt, pieminot sarežģījumus un neveiklu situāciju. Kad Deimrels bija pavadījis ārstu līdz karietei un atgriezās istabā, viņa izmocīja: – Es baidos… nebiju par to padomājusi… Vai jums nāksies grūti paturēt šeit Obriju, kamēr viņš atlabs?

– Nepavisam ne! – lords atbildēja ar pārliecinošu degsmi. – Kas gan jums to iestāstījis?

– Bentvērta kungs teica, ka viņš nožēlojot, bet esot spiests nostādīt mani tik neveiklā situācijā, – Venēcija atklāja. – Bez šaubām, viņš gribēja teikt, ka ir nepieklājīgi uzgrūst jums uz pleciem nabaga Obriju, un viņam ir pilnīga taisnība! Es nevaru saprast, kāpēc man tas agrāk neienāca prātā, taču uzdrošinos apgalvot…

– Ārsts negribēja teikt neko tādu, – Deimrels viņu skarbi pārtrauca. – Viņš domāja nevis par mani, bet par jums. Viņaprāt, jums ir nepiedienīgi pazīties ar cilvēku, kuram ir tik liberāli uzskati kā man. Morāle un medicīna cīnījās viņa sirdī, un medicīna uzvarēja. Taču morāle droši vien neļaus viņam naktī aizmigt!

– Un tas ir viss? – Venēcija iesaucās atplaukdama.

– Tas ir viss, – Deimrels skumji atbildēja. – Protams, ja vien viņš nebaidās par to, ka es varētu samaitāt Obriju. Ziniet, ļaunums ir lipīgs!

– Nedomāju vis, ka jūs to varētu, – Venēcija noteica, bezkaislīgi apsvērusi jautājumu. Viņa redzēja, kā vīrieša lūpas nodreb, un pašas nopietnība izzuda. – Ak, es nespēju iztēloties, ka jūs to mēģināsiet! Redziet… ja arī jūs te sarīkotu orģiju, brālis to, visticamāk, uzskatītu par visai pieticīgu salīdzinājumā ar romiešu paradumiem, nemaz nerunājot par bakhantēm. Cik noprotu, tās ir sievietes, par kurām tādam zēnam labāk nevajadzētu neko zināt!

Šāds skatījums uz jautājumu teju pamudināja Deimrelu zaudēt paškontroli; pagāja kāds brīdis, līdz viņš spēja savaldīt balsi pietiekoši, lai pateiktu: – Varu jums apsolīt, ka nerīkošu nekādas orģijas, kamēr Obrijs atrodas zem mana jumta!

– Neapšaubāmi! Tomēr man jāteic, – viņa piebilda, acīs parādoties smieklu velniņiem, – ka tas būtu to vērts kaut tādēļ, lai redzētu aukles seju!

Deimrels skaļi iesmējās par to, atmezdams galvu sirsnīgā uzjautrinājumā un nočukstēdams: – Ak, kāpēc gan es nepazinu jūs agrāk?

– Patiešām žēl, – viņa piekrita. – Es pati arī par to iedomājos, jo man allaž ir gribējies tikt pie drauga, ar kuru kopā var izsmieties.

– Izsmieties! – Deimrels lēni atkārtoja.

– Varbūt jums jau ir draugi, kas smejas tad, kad to darāt jūs, – viņa nedroši noteica. – Man tādu nav, un es domāju, ka tas ir svarīgi… svarīgāk par līdzjūtību nelaimē, ko var sniegt arī cilvēks, kas mums nemaz nepatīk.

– Turpretī kopīga smiešanās izslēdz nepatiku. Jā, tiesa. Un tas ir retums! Augstais Dievs, cik liels retums! Vai jūsu cienīgie kaimiņi cieši skatās uz jums, kad jūs smejaties?

– Jā, vai arī jautā man, ko es jokodama esmu gribējusi teikt! – Venēcija paraudzījās uz pulksteni virs tukšās kamīna dzegas. – Man ir jāiet.

– Jā, jums ir jāiet. Es nosūtīju ziņu uz staļļiem. Vēl aizvien ir pietiekoši gaišs, lai jūsu kučieris saskatītu ceļu, taču jau pēc nepilnas stundas satumsīs pavisam. – Viņš saņēma meitenes rokas un, salicis tās ar plaukstām kopā, ieskāva abās savējās. – Rīt jūs atnāksiet atkal… apciemot Obriju! Neļaujiet saviem cienīgajiem kaimiņiem jūs atrunāt! Ārpus savas mājas vārtiem es jums neko nesolu, tādēļ neuzticieties man! Šajās sienās… – Deimrels apklusa, un viņa smaids pārvērtās ja ne gluži smīnā, tad izsmieklā. – Ak, te… – viņš noteica, pazobodamies pats par sevi, – Es atcerēšos, ka esmu audzināts kā džentlmenis!

Piektā nodaļa

Venēcija atvēra acis un ieraudzīja saules gaismu, ko apslāpēja raibie kokvilnas aizkari pie logiem. Dažas minūtes viņa gulēja, atrazdamās pa vidu starp nomodu un miegu, sākumā neskaidri un pēc tam aizvien spēcīgāk apzinādamās, ka jūtas laimīga un gaidpilna. Tāpat kā bērnībā, kad bija pamodusies un apzinājusies, ka pienākusi svētku diena. Kaut kur dārzā dziedāja strazds, un priecīgā dziesma tik lieliski saderējās ar meitenes noskaņojumu, ka šķita kļūstam par daļu no viņas laimes sajūtas. Kādu brīdi viņa klausījās un nesāka apšaubīt laimes avotu, taču, pilnībā pamodusies, atcerējās, ka ir ieguvusi draugu. Vispirms asinis dzīslās, šķiet, sāka ritēt straujāk; ķermenis likās viegls un alkstošs, un savāds satraukums, pārpludinādams visu dvēseli kā eliksīrs, neļāva Venēcijai palikt mierā. Bija dzirdamas tikai putnu dziesmas, nekas cits; mājā valdīja klusums. Venēcija iedomājās, ka droši vien vēl ir ļoti agrs, tādēļ pagrieza galvu uz spilvena un centās atkal iegrimt miegā. Tas vairījās no viņas; saules gaisma, ko izraibināja aizkaru raksti, ķircināja plakstiņus; viņa tos pacēla, pakļaudamās aicinājumam, kas bija uzstājīgāks par saprāta balsi. Jauna diena, kurā vīdēja jauns solījums, kņudināja viņas nervus; strazda treļļi kļuva par vilinājumu un pavēli. Venēcija izkāpa no siltās gultas un ātriem, atsperīgiem soļiem piegāja pie loga, atvilka aizkarus un atgrūda vērtni.

Fazāns, kas staigāja pa mauriņu, uz mirkli nekustīgi sastinga, augsti paslēja galvu uz lāsumainā kakla un tad, itin kā apzinādamies, ka atradīsies drošībā vēl dažas nedēļas, turpināja lepni soļot. Rudens migla cēlās augšup no pakalniem; smagnējas rasas lāses mirguļoja zālē, bet debesis bija vēl neizzudušu tvaiku apmiglotas. Gaisā jautās vēsums, kas lika miesai iekņudēties par spīti saules siltumam, taču diena solījās būt karsta, bez kāda lietus vai vēja, kas varētu noplēst dzeltējošās lapas no kokiem.

Aiz parka, aiz lauku ceļa, kas norobežoja Anderšovu austrumos, aiz tās plašajiem laukiem atradās priorāts; tas nebija tālu lidojot, taču pa ceļu starp abiem īpašumiem vajadzēja braukt piecas jūdzes. Venēcija iedomājās par Obriju: “Vai viņš pagulējis naktī? Vai nāksies aizpildīt vēl daudzas stundas, iekams varēšu viņu apciemot?” Tad viņa saprata, ka ne jau bažas par Obriju, kurš bija viņas rūpju bērns tik ilgus gadus, raisa tādu nepacietību doties uz priorātu. Tā bija vēlēšanās būt kopā ar draugu. Viņa tēls atbīdīja Obriju tālāk Venēcijas domās un iesvēla dvēselē siltumu. “Vai Deimrels jūt to pašu? Vai viņš ir nomodā? Varbūt lūkojas ārā pa logu tāpat kā es? Vai domā par mani un cer, ka drīz es atkal atradīšos tuvumā?” Venēcija centās atcerēties, par ko abi runājuši, taču nespēja. Bet viņa bija jutusies gluži kā mājās, it kā būtu lordu pazinusi visu savu mūžu. Likās neiespējami, ka viņš varētu nesajust šo simpātiju vilkmi abu attiecībās tikpat spēcīgi. Taču, mazliet apdomājoties, Venēcija atminējās par abu dažādajiem apstākļiem un aptvēra, ka tas, kas viņai ir jauna pieredze, šim vīrietim varēja nenozīmēt neko vairāk kā variāciju par vecu tēmu. Deimrels bija daudz mīlējis; varbūt viņam bija arī daudz draugu. “Varbūt viņi saprotas krietni labāk, nekā tas iespējams attiecībās ar mani.” Tas Venēciju satrauca vairāk nekā mīļākās. Par viņa vecajām mīlestībām Venēcija raizējās tikpat maz kā par savu pirmo satikšanos ar Deimrelu. Tā bija meiteni saniknojusi, taču nebija nedz šokējusi, nedz iesvēlusi viņā pretīgumu. Vīrieši, kā to pierādīja pasaules vēsture, viegli krita par upuri piepešai iekārei un vardarbības uzplūdiem – izjūtām, kas likās nošķirtas no prāta, sirds un bieži vien arī no viņu patiesās būtības. Viņiem šķīstība nebija galvenais tikums.